Līdz gada beigām -74

Jāieraksta kaut kas bija, jo sen nekas nebija rakstīts.
Nu jau kādu laiciņu pie mums uzsnidzis sniegs un turpina snigt klāt. Slēpošanas sezonu neesmu vēl atklājis, jo joprojām turpinu intensīvi skriet. 2- 3 reizes nedēļā sanāk. Ir bijušas arī nedēļas kad tikai viena, bet tad atkal ir padzīts velorullis. Tāpat brīvdienu garie izpalikuši pēdējās nedēļās, toties rīta rosmes garākas salīdzinot ar vasaru.
Jautāsiet kas ir -74? Jāuzliek uz papīra publiski, lai neizdodas noslinkot. Tieši tik km atlicis šogad vēl noskriet. Kādēļ tā? Tā sanāca, ka oktobrī un novembrī neapzināti noskrēju tieši 133 km katru mēnesi, tāpēc izdomāju, ka nebūtu slikti uz tādu pašu ciparu pabeigt arī decembri.

Nav jau nekas daudz, bet nu mērķītis ir. Tad nu tagad 74 vēl trūkst. Apzinos, ka nākošnedēļ jau būsim Mazsalacā un skriet gribēsies vēl mazāk, jo būs iespēja slēpot un kāds gabaliņš arī tiks atstāts, ko noskriet 31.12. :)

Pusmaratonu sezonas noslēgums

Pagājušajā svētdienā, oktobra 13. dienā notika Siguldas pusmaratons, sestais, noslēdzošais seriāla Skrien Latvija posms. Kā jau iepriekš rakstīju, pēc Valmieras pusītes vēl apsvēru domu skriet vai ne, bet ar veselību viss bija kārtībā. Tā kā bija vien jādodas uz Siguldu izbaudīt zelta rudeni. Laiks skriešanai solījās būt pateicīgs, trase pagājušajā gadā bijusi arī ātra. Šogad gan cita, iekļauts ap 700 m kāpums, taču tas netraucēja man par mērķi izvirzīt vispirms jau sezonas labāko laiku, un pie reizes arī personīgā rekorda labošanu un izskriešanu no 100 minūtēm. Vēl vairāk šo solīja atvieglot TT uz 1:40. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu teikšu ka izpildīju tikai pirmo, bet tas nemazina gandarījumu par paveikto.

Sestdien no rīta aši tiek krāmēta soma, gatavots dzēriens, brokastis. Nedaudz pirms pusdesmitiem startējam no Rīgas. Paulai starts 10:35. Tā tik vien būs. Ap 10:20 esam Siguldā, noparkojam auto stāvlaukumā pie trošu vagoniņa. Skrienu pēc mūsu numuriem. Par laimi nekādu rindu, ātri saņemu numurus un skrienu uz auto. Zane jau Paulu saģērbusi, nāk abas pretī. Pa ceļam atdodu Paulas maisiņu, numura vietā bērniem atstarojošās vestes. Pa smuko. Pats dodos uz auto nolikt savu numuru un pārvilkt kreklu. Raitā solī dodos uz bērnu sacensībām. Tiekot līdz finišam saprotu, ka SB1 grupiņa jau skrien. Tātad Paula arī. Sagaidu īsi pirms finiša.

Paula distancē

Šoreiz bez starpgadījumiem. Saņem medaļu. Pozē.

Lēnā garā, dodamies atkal uz auto. Saģērbjos, salieku somā visu nepieciešamo, kas būs vajadzīgs atbalstītājiem. Zvana Mārtiņš -ozz-. Jautā vai es varot izņemt viņam numuru. Viņš tik braucot laukā no Rīgas. Protams, kāda runa, izņemšu. Vēl nodomāju, ka viņš sarakstā bija tieši pirms manis. Būtu uz reiz izņēmis.Vēl lielāks vīliens ir tad, kad nosecinu, ka pie numuru izņemšanas izveidojusies pamatīga rinda. Tās dēļ arī starts par 20 minūtēm tika pārcelts un atkal netieku vsk Noskrien kopbildē. :(

Kad jau esmu gandrīz ticis pie reģistrācijas telts, ierodas arī pats -ozz-. Nododu vietu rindā viņa rīcībā, bet pats turpat blakus vien esmu.

Kamēr stāvēju rindā, Paula priecājās

Paspēju izstāstīt savu mērķi šodienai. Mārtiņš laipni piedāvā pirmos divus apļus būt par personīgo TT. Zane vēl nosmej, ka vajadzēs pēdējos 2 apļos. Jāatzīst, jau ka doma bija sākumā apostīt gaisu un tad jau izvērtēt varēs vai nevarēs. Aptuveni 12 dodos iesildīties. Ar šo parasti grēkoju. Nu nepatīk iesildīties man, bet vajag. Apskrienu vienu riņķīti, nedaudz izlocos un dodos starta koridorā. Apmēram pa vidu. TT arī mani un ne mani nedaudz priekšā. Saspaidu Edmundu, pulsometru un gaidu startu. Dzirdu Mārtiņu saucam manu vārdu, paceļu roku. Šis lēni, cauri cilvēkiem atvirzās pie manis. Drīz jau arī starts. Liela burzma, trase šaura. Pulss mākoņos, bet TT 1:40 jānoķer. To arī veiksmīgi izdaru. Mārtiņš turpat blakus.

Startā

Temps stabils, Edmunds saka priekšā, ka finišēsim ap 1:38:00. Zinot Edmundu, saprotu, ka visi izvirzītie mērķi turpat kopā vien ir, bet kā būs nevar zināt. Visticamāk visu izšķirs sekundes. Pirmajā aplī skrienot laikam gar Kultūras namu TT joko, ka jūt tuvību. :) Trase šaura, skrējēji daudz. Tā līdz pat bobsleja trasei un nedaudz arī aiz, jāuzmanās, lai nepieskrietu kādam priekšā, kāds nepieskrien man priekšā. Jāsveicina arī pretī skrienošie ātrākie noskrienieši. Atpakaļ skrienot jau esam paretojušies. Nedaudz vieglāk izvēlēties trajektoriju, bet kalns dara savu. Smagi. Mazajā noskrējienā var nedaudz atvilkt elpu uz ko arī Arturo aicina. :) Pirmo apli godam veicu reizē ar TT. Mani atbalstītāji arī tieši apļa beigās.

2. apļa sākums

Aiziet 2. aplis. Šķiet, ka Mārtiņš bija nedaudz iepalicis. Nedaudz nokožu no sava batoniņa. Dikti sauss. Norīt nevar, bet labi turās mutē un pamazām tiek nočūpstināts. Uzdzeru. Tikmēr TT nedaudz attālinājušies. Piespiežos un noķeru. Var atkal nedaudz atpūsties. Turos līdz, bet saprotu, ka pulss tomēr šādu tempu vēl 2,5 apļus noturēt neļaus. Apgriešanās punktā redzu, ka Mārtiņš ir kādus metrus atpalicis. Parādu, ka man viss labi. Joprojām sveicinu pretī skrienošos. Otrais aplis arī pieveikts turpat aiz TT. Pamanījos arī vienu tukšo dzēriena pudelīti līdzjutējām atdot. Nolemju, ka personīgā rekorda labošanu un izskriešanu no 100 minūtēm jāatstāj nākamajiem startiem. Šoreiz jāmēģina tiekties uz SB. Trešajā aplī tā kā vēl sākumā nedaudz mēģinu turēt līdz, bet TT lēni un pacietīgi attālinās. Pirms kultūras nama pieskrien Zane ar uzpildītu pudeli, bet saku, ka nevajag un neņemu. Skrienu vienatnē, klausos Edmunda plānotos laikus ir pat vēl cerība uz PB, bet ar katru km tā paliek ar vien mazāka un mazāka. Nepārdzīvoju.Trešais aplis tuvojas beigām. Nedaudz atkal batoniņa, uzdzeru. Savā tempā skrienu.

Trešajā aplī mani panāk @MRXmrxMRXmrx jeb Mareks. Sākumā aiziet garām, bet nolemju turēties līdz. Tā pļāpājot, par skriešanu, protams, dodamies tālāk. Temps škiet, ka nav krities, bet pulss gan.

Nometu vēl vienu tukšo pudelīti. Ceru, ka Marekam nepatraucēju. Viņš tik skrien trešo apli. Pirmos divus noskrējis kā TT dēlam, kas skrējis 10 km distanci. Tuvojoties apgriešanās vietai Mareks saka, ka, ja es gribot, lai droši skrienot ātrāk. Saku, ka uzskriešu kalnā un tad. Mārtiņš arī pietuvojies. Kad tiku līdz puskalnam, tad apdzina Andra paziņa (sorry vārdu neatceros), bet sajūta, ka varu turēt līdz, nepamet. Drusku par skarbu. Viņa tik attālinās. Pa kalnu lejā, garām dzirdinātavai, pēdējā taisne. Līdzjutēji, manējie.

Pirms finiša

Nometu dzērienu jostu. Šķiet, ka finiša spurtam vairs spēka nepietiks. Viens čalis spilgti zaļā kreklā, bet tālu. Aptuveni 200 m pirms finiša Nauris malā uzsauc, ka tas zaļais ir ņemams. Sakopoju visus spēkus, kas man ir un aiziet finiša spurts. Strauji tuvojos, bet šķiet, ka konkurents arī mani pamanījis un tempu kāpina. Bet man tomēr spēka bija vairāk. Par 1 sekundi finišā esmu ātrāks. Finišs. Sezonas labākajam laikam jābūt. Stabili zem 105 minūtēm. Medaļa, nedaudz atsēžos, noņemu čipu. Paņemu dzērienu un dodos pretī Zanei un Paulai. Nedaudz pastaipos. Aprunājos ar Mārtiņu, kurš saka, ka finišējis nedaudz virs 1:45:00. Dodos pārģērbties. Vēlreiz satieku Artūro, kas laimīgs, ka atradis, kam atdot TT balonus. Tā Paula tiek pie 3 jauniem baloniem. Tiem pašiem, kam es pus distanci cītīgi sekoju.  Vērojam, kā tiek piepūsts ELVI gaisa balons. 

Paula bail. Troksnis un balons paliek aizvien lielāks un lielāks. Tālāk pēc putras. Un uz apbalvošanu. 

VSK_Noskrien komanda atkal tiek pie kliņģera, kurš tiek kopīgi notiesāts. Ļoti gards. Dodamies uz auto, lai brauktu mājās. 

Lieliski pavadīta diena! Paldies visiem.

Edmunds: 

Laiks 1:44:16 Pa apļiem:
1. aplis 0:24:57
2. aplis 0:24:44
3. aplis 0:26:37
4. aplis 0:28:00
Sākums bija OK. Pirmie divi apļi kopā ar 1:40 TT, bet bija par skarbu. Attiecīgi trešajā plīsiens un 4. stipri nokritās temps. Beigās mēģināju kāpināt, kaut kas jau izdevās. Sezona noslēgta ar labāko rezultātu. Zem 100 minūtēm šosezon neizdevās palīst :)
Čipa laiks: 1:43:51 trase

P.S. Par sezonu kopumā uzrakstīšu vēlāk.Lai arī sacensību sezona man beigusies (plānotā), kedas nekur tālu netiek liktas. Jākustas jau ir. Varu teikt, ka esmu kļuvis atkarīgs. :) 

NOSKRIEN!

Sezona galā vai tomēr vēl ne?

16. septembra svētdienas vēlā pēcpusdienā uz šo jautājumu būtu atbildējis ar pārliecinošu JĀ! Nu jau kādas dienas pagājušas un vairs tik kategorisks neesmu. Bet nu par visu pēc kārtas.

Tātad runa par Valmieras maratonu 2012. Tas bija 5. skriešanas seriāla Skrien Latvija posms. Arī mans piektais pusmaratons šajā sezonā, "mājas pusmaratons". Kā arī pirmais pēc sporta laboratorijas apmeklējuma. Pilnīgi lieki bija cerēt uz rezultāta uzlabošanos, jo tagad droši vien trenējos pareizāk, bet nenoliegšu, ka klusībā cerēju uz sezonas labāko rezultātu. Kā nekā Valmierai pieder mans pusītes PB. Klusībā cerēju līdz ceturtdienai. Parādījušās bija kakla sāpes, kas nepārgāja arī 5dien, 6dien vēl galvassāpes,

Starta burzmā starp citiem vecākiem un bērniem

slikta pašsajūta visas dienas garumā, klāt vēl plus svētdienas rītā, problēmas ar vēderu. Sāku apsvērt vai vispār mēģināt skriet.Tā kā Paulai bija paredzēts starts bērnu distancē un laiks bija pietiekami labs (Mazsalacā spīdēja saulīte), tad braucām vien uz Valmieru. Šoreiz bijām nolēmuši, ka atstāsim auto pie Mārtiņa, Annas ielā un dosimies arī uz pēcmaratona pikniku. Ieradāmies ap desmitiem. Mārtiņš trases tālākajā punktā bija apņēmies noorganizēt "2 koku un citu zvēru" dzirdinātavu/želeju punktu, tāpēc aizdevās uz norunāto tikšanās vietu, lai savāktu uz galda noliekamos sportistu dzērienu un želejas. Mēs ar Paulu tikmēr saģērbāmies un devāmies uz starta vietu. Bērnu grupiņām starts jau vienpadsmitos. Kartes un starta vietas bērniem biju izpētījis, tāpēc stājāmies ar Paulu starta koridorā. Sāku klausīties, ko blakus vecāki runā. Izrādās šis esot B2 starta koridors. B1 esot jāskrien mazāk. Ātri dodamies uz savu starta koridori, sazvanām mammu, izstāstām, kur esam un gaidām startu.
Mazie sāk startēt. Citi skrien kopā ar mammām, tētiem, vecmāmiņām, vectētiņiem, māsām, brāļiem, draugiem utt. Ir arī tādi, kas skrien vieni paši. Uz manu jautājumu: "Vai tu skriesi viena? "Paula atbild apstiprinoši. Nodomāju, lai jau skrien, skriešu gar malu līdzi. Mammu nepabrīdinājām. Gar maliņu varēju noskriet līdzi gandrīz visu distanci, tik finiša zonā, lai iekļūtu bija jāveic pamatīga cilpa, kuras laikā pazuda acu kontakts, līdz ar to arī Paula. Satraukums bija pamatīgs, bet beigās viss veiksmīgi beidzās. Kolektīvā VSK Noskrien bilde atkal bez manis. Šoreiz pats vainīgs. Dodos iesildīties. Ēsts šodien nav vēl nekas, bet jūtos pietiekami normāli. Bruņojies ar Edmundu, pulsometru, puslitru sporta dzēriena, dodos starta koridorā. Cilvēku daudz. Ja nemaldos, tad kopsummā laikam bija pāri par 2 tūkstošiem.

Startā, vēl labā noskaņojumā.

Paula pie Valmieras domes

Skatos uz tempa turētājiem, kuriem varētu skriet līdz, bet saprotu, ka šodien vairāk vai mazāk skriešu treniņrežīmā, vērojot pulsometru. Pulkstenis jau 12:00 un maratons var sākties. Pirmie 5 km iet tīri viegli. Nav tik ātri, kā iepriekšējos maratonos, bet ar domu, ka ja vēlāk būs spēka, tad varēšu tempu kāpināt. Pulss it kā arī pagaidām normas robežās. Šķiet, ka turējās nedaudz virs 170. Kamēr  es cīnos ar pirmo apli, Paulai fotosesija. Pie Apaļā veikala pieskrien Gunda. Aprunājamies, ka 1:50 TT komanda strauji aizgājuši, netikām līdzi. Saku, ka mans mērķis šodien "līdz galam". Šķiramies, jo šodien cīnos pats ar sevi.

9. km beigas ar banānu :)

Īsi pirms pagriešanās pa 180 grādiem, mani apsteidz Mārtiņš. Apjautājās, kā skrienas. Atbildu, ka smagi, un turpinām katrs savā tempā. Mans skriešanas ātrums jau sāk kristies. Pie "koku" galdiņa šķiros no cepures un skrienu tālāk. Redzu, ka komandas biedri no divstundniekiem, kā arī no kokiem nav necik tālu atpalikuši. Devītajā kilometrā esmu jau divas no četrām dzērienu pudelītēm izdzēris, organizatoru barošanas punktā arī paņēmu pus banānu.Temps jau ir krietni nokrities. Skrienas smagi. Pirms ezeriņa, šķiet, ka redzu jau savas atbalstītājas. Sagatavoju tukšās dzēriena pudelītes ātrai nomešanai, lai var papildināt, bet kā izrādās tās nav manas līdzjutējas. Neliela vilšanās, bet neko, turpinu skriet. Cilpa gar ezeriņu, kāpums pirms Valletas, uzmundrinoši mūzikas ritmi. Te arī manas līdzjutējas. Nometu tukšās pudelītes, pastāstu, ka vajag papildināt un turpinu skriet.

Man cieši seko komandas biedrene

Pirmais aplis pievarēts. Skatos, ka laiks nedaudz zem stundas (59:14). Teorētiski vajadzētu iekļauties divās stundās. Skrienu, gar dzeršanas punktu pie teātra, paņemu ūdeni, lūkojos pēc atbalsta komandas, bet viņas nekur nemana. Turpinu. Īsi pēc tirgus sagaidu arī Andri pieskrienam, pārmijam dažus vārdus. Saku viņam, ka viņš ja tā turpinās iekļausies 2 stundās, bet ka mans mērķis šodien ir noskriet.  Apsteidz mani arī TT komanda maratonam uz 4 stundām. 

Trīspadsmitajā kilometrā mani apsteidz pāris, kas savā starpā runājās, ka arī esot slimi. Vakar bijusi temperatūra, šodien arī uz medikamentiem, bet viņiem solis krietni raitāks. Pēc pagrieziena, pirms kāpuma pāreju soļos. Sajūtu roku uz pleca, kas mani stumj un neļauj iet! Vizma. Kā allaž smaidīga, uzmundrina, bet saprotot, ka cīnos ar sevi, turpina. Tad laikam arī apdzina TT pusītē uz 2:05. Protams, pašsaprotami arī uzmundrinājumi. Kad kalns pievarēts atsāku lēnām skriet. Apdzen mani divstundnieku kapteinis dot. Saka, lai turos. Viņam šodien maratons. :) Kaut kad ap 14. km mani apsteidz arī Darja, dzirdot, kā pīkst mans pulsometrs, kurš arī ejot man rādīja, ka pulss ir teju vai 180, saka, lai es parunājoties ar pulsometru, lai izstāstu, ka ar mani viss kārtībā.

Pirms Apaļā veikala Burkānciemā atkal kāpums, pāreju soļos. Jau sāku apsvērt domu, ka jāstājas laukā. Nav ko mocīties. Dzērienu arī esmu izdzēris. Atbalsta grupu nemanu, priekšā vēl garā, nomācošā taisne, kurā būs daudz pazīstamo pretī skrējēju. Kalna galā esošais fotogrāfs uzmundrina, sakot, ka viņš arī esot pusīti noskrējis un es arī varot. Palika kauns, saņēmos. Dzeršanas punktā paņēmu gan sporta dzērienu, gan ūdeni. Lēni ejot padzēros. Tad trases malā pamanīju klasesbiedreni Lauru, kas arī uzmundrināja. Tālāk arī savas meitenes. Pieskrēju, paņēmu uzpildītās pudelītes, pagaidīju, kamēr sapilda arī pārējās.

Sapildītas, dodos tālāk

Priekšā garā taisne. Skrienu. Lēni, bet skrienu. Saulīte silda, vējiņš. Šķiet, ka kādu no līderiem šajā posmā palaidu garām. Atkal uzmundrinājumi no pretī skrienošajiem. Jau atpakaļ ceļā taisnes beigās atkal pārgāju soļos. Pamanīju, ka pretī gar maliņu lēni nāk Renchix. Skriet galīgi negribas. Piestāju, prasu viņam vai viņu var apsveikt? Viņš nedaudz sarūgtināts atbild, ka palicis otrais. Aptuveni 20 sek. pietrūkušas. Saku, ka man dikti smagi. Viņš uzmundrina, ka vairs tik 3 km atlikuši. :) Dzeršanas punktā atkal paņemu dzērienus, banānu un arī meloni šoreiz. Ļoti garda. Vēl pirms ezeriņa atkal mana atbalsta komanda. 

Aptuveni 1 km pirms finiša

Uzsaucu, ka ar mani +/- viss ok! Skriešu līdz galam. Zane vēl paspēj pateikt, ka Rīgas Ome sūtot sveicienus un lai turoties. Atkal mani apsteidz kāds no maratonistiem. Nedaudz vēl bija spēka kāpināt tempu. Pavisam nedaudz bet tomēr. Pēdējais kāpums aiz Valletas. Izdodas vēl kādu apdzīt. Finiša spurtam nebija jēgas, jo nebija ko apsteigt. Tā arī pieklājīgi skrienot finišēju. 

Finišs

Tā nu cīņu ar sevi esmu pieveicis. Pusmaratons pieveikts ar čipa laiku 2:13:13.20. Lieki piebilst, ka vissliktākais rezultāts, manos 11 pieveiktajos pusmaratonos. Finiša zonā pamanos vēl apēst pāris gabaliņus melones, padzerties. Atdodu čipu. Aprunājos ar Andri. Nopriecājamies par glītajām medaļām, un norunājam, ka tiksimies piknikā Annas ielā. Pērģērbjos. Lēni dodamies pēc putras. Man gan apetītes galīgi nav, bet Zane ar Paulu nedaudz ieēd. Dodamies uz Annas ielu, pa ceļam iegriežoties MAXXXIMā. Es veikalā neeju, pašsajūta pavisam čābiska. Pēc iepirkšanās, ejot uz auto, pavisam slikti. Jau apsveram domu, ka jābrauc uz Mazsalacu nevis Rīgu un nekāds pikniks atkal nesanāk. Kuņģa saturs pa ceļam tiek atbrīvots no dzēriena un melones. ;( Lēnā solī esam tikuši līdz Koku galdiņam. Te jau Mārtiņš priekšā, arī Jānis P. , pēc mirkļa arī Rita ierodas. Apspriežam kā tad kam ir gājis. Vēl cenšamies uzmundrināt skrienošos maratonistus, lai tiem nav pavisam vientuļi pustukšajā trasē. Kāds vēl palūdz padzerties. Mums jāgaida Vizma. Nevaram sagaidīt. Mārtiņš dodas pēc velosipēda un abi ar Ritu dodas Vizmai pretī. Mēs tikmēr novācam galdiņu, krēslus, atlikušos dzērienus un želejas un dodamies uz pikniku. Pārģērbjam Paulu. Un patīkamā atmosfērā sākam pikniku. Sarodas arī citi pusmaratonisti, arī maratonisti. Pašsajūta uzlabojas. Ēst gan baidos, bet minīti jau varu iedzert. Ap sešiem dodamies uz Rīgu. Pa ceļam vēl dārzā salasām ābolus.

Rezumē: bija ļoti grūti. Laikam jau vairāk fiziski nekā morāli. Nākamo skrējienu aizvadīju tieši nedēļu pēc Valmieras. Gribējās ātrāk, bet kakls sāpēja un bija klepus. Noskrēju 7 km. Pašsajūta lieliska.

Šķiet, ka Siguldu tomēr arī skriešu!

Maģiskie cipari.

Daudz un plaši  forumos apspriestie un ar diskusijās pieminēti pulsi un pulsu sliekšņi, treniņu metodika, efektivitāte un galu beigās arī vispārīgs veselības stāvokļa raksturojums... Tā varētu droši vien vēl kādu laiku turpināt un turpināt.
Nu jau drīz būs gads aiztecējis, kopš regulāri cenšos skriet. Nav jau tā, ka iepriekš nekas nebija darīts, bet varētu teikt, ka regulāri treniņi sākušies tikai pēdējā gada laikā ar uzsvaru uz skriešanu. Velo galīgi palicis novārtā. Tā nu Rīgas Ome ik pa laikam tik uzdeva jautājumu, kad es iešot pārbaudīties, ka neļaušot man vairs skriet, ja neaiziešot pie ārsta, uz ko es atbildēju, ka skrienu jau prieka pēc un uz olimpiādi nebraukšu un man tas nav vajadzīgs. Finālā, pēc Kuldīgas pusmaratona piegājām pie Sporta laboratorijas telts un pieteicos, ka gribu veikt slodzes testu un atstāju savu kontaktālruni. Sarunājām, ka nākamajā nedēļā sazvanīsimies un sarunāsim precīzu vizītes laiku.
Tā nu pienāca 16. augusta vakars, norunātais vizītes laiks. Ierados tieši pulksten 18:00 kā bija pieteikts. Bija gatavi mani pieņemt ātrāk, bet dēļ sastrēgumiem ātrāk netiku. Tātad ierados, pārģērbos un sarakstam visu nepieciešamo info par mani. Tie, kas bijuši, tie jau procedūru zina. Prasa man vai gribu riteni vai skrej celiņu. Nu tā kā pamat sporta veids ir skriešana, tad izvēlos celiņu. Izstāsta man kas un kā notiks, kā jārīkojas, piestiprina elektrodus un masku un varu sākt. Sākums pavisam lēns. Ja pareizi atceros, tad 4 km/h. Ik pa minūtei tiek palielināts ātrums par vienu km/h līdz 7km/h un tad ik pa minūtei ātrumu palielina par 0,5 km/h. Tā tas turpinās līdz 17km/h, kad ātrumu vairs nepalielina, bet ceļ slīpumu. Sāc skriet kalnā. Pasteigšos notikumiem pa priekšu un pateikšu, ka tiku līdz 16,5 km/h.
Kā jau teicu, sākums lēns. Līdz 7 km/h varēju iet, pēc tam jau sāku lēni skriet. Pie 15 km/h dakterīte sāka apvaicāties, kā jūtos un vai turpinām uz ko es atbildēju apstiprinoši. Pie 16 km/h teicu, ka nākamo vēl skriešu, bet pēc tam jau vairs man nejautāja, tik teica, ka metam mieru un samazinām ātrumu. Lieki piebilst, ka biju krietni iesvīdis, skrej celiņš droši vien bija kļuvis arī slidens, jo bija slapjš, arī panelītis dabūja trūkties no sviedriem. Tā līdz skriešanai pret kalnu nemaz netiku. Tālāk jau vēl daži mērījumi un uz dušu.
Seko konsultācija. Pavaicā vai man ir pulsometrs un saņemot apstiprinošu atbildi, seko jautājums, ko es viņā redzot? :) Apstāstu ciparus. Nu ja, gudrais dators rādot to pašu. Sīkumos nav vērts iedziļināties un kuru gan interesē mans aerobais un anaerobais slieksnis (139 un 169 jau nu kas). Galvenie secinājumi:  VFS - augsta, elpošana, skābekļa apgāde - OK! visvājākā - sirds. Zem vidējā. Tālāk seko rekomendācijas, ka vajadzētu aizvadīt treniņus. Kā ļoti būtisks faktors tiek uzsvērta iesildīšanās un atsildīšanās, attiecīgi arī ievērojot pulsu. Ar to visvairāk biju grēkojis, nosacītā iesildīšanās, ko biju līdz šim par tādu uzskatījis, līdz šim tiku veicis jau ar pamata treniņa pulsu. Arī par intervālu treniņiem uzzināju, ka jāsaplāno pēc 1 : 4. Klasiski, tas esot 1:3 (vieglatlētikas stadiona aplis), labi trenēti atlēti skrienot arī 2:1. Es tā biju pamēģinājis 1x. Drausmīgi grūti bija. Un, protams,jāseko pulsam. Un tad man arī pastāstīja, ka ar bāzes treniņu kopā neko citu vienā dienā neplāno. 
Tā nu nedēļa pagājusi, esmu no katra treniņa pa vienam arī aizvadījis. Ar garo, lēno bāzes gan sanāca vienā dienā baseina apmeklējums, bet tur īpaši necentos izlikties pēc pilnas programmas, vairāk pa pirti un burbuļiem :) Tātad, secinājumi pēc treniņiem. Pirmais bija Lēnais Garais. Ja sākumā likās, ka ar tik zemu pulsu būs grūti paskriet, tad ļoti sevi bremzēt nācās tikai iesildoties. Sanāca, ka pamat treniņš jau aizgāja pieklājīgā tempā, ievērojot pulsa režīmu un pēc treniņa arī biju pietiekami saguris. Nākamais bija ja tā var teikt TEMPO. Te sanāca misēklis ar pulsa palaišanu un satelītu ķeršanu Edmundam aizmirsās viņam nospiest staru un pirmo iesildīšanās km noskrēju bez sekošanas :) , bet tas jau nebija svarīgākais, svarīgākais bija vērot un ievērot pulsu. Izdevās. Un vis beidzot šorīt Intervāli, pēc kuriem vēl vienu km uzskrēju tempiņā un tad tik pēdējo atsildīšanās km. Tā kā intervāls saprogrammēts uz laiku iekš Endomundo, bet pulsu vēroju iekš SIGMAS, tad, lai precīzi noteiktu pulsu katrā intervālā, tad nācās spaidīt pulsometra pogas itin bieži. Tagad visus datus apskatot, redzu ka tas ir lieki. :) Par pašu treniņu, jāsaka, ka tajās 30 sekundēs tempā pulss īsti nepaspēj uzkāpt, vai arī pulsometrs nepaspēj piereģistrēt, jo gan jau, ka ir kāda laika aizture tomēr. Savukārt lēnajā posmā pietiek jau ar 1,5 minūtēm, lai pulss nokristos līdz vajadzīgajam līmenim, bet skatoties uz distancēm viegli pamanīt, ka attiecība ir 1:3 bet programmēts laikā ir 1:4. Pagaidām neko nemainīšu un turpināšu šo pašu formulu, redzēs, kā mainās un tad jau meklēšu, kas jāmaina.
Attiecīgi arī pēc dakterītes apmeklējuma doma par manu PIRMO maratonu jau šajā rudenī Valmierā, tika atmesta. Noskriet gan jau noskrietu un varbūt arī nemaz ne slikti, bet vai to vajag? Domāju šobrīd ne!
Tāpat arī nākamajā nedēļas nogalē gaidāmajā Vienības braucienā šogad plānoju braukt kopā ar Zani un Paulu  (piekabē). Tas būs tas, kas mani piebremzēs :), jo citādi atkal gaidāma gonka ar pulsu mākoņos. Nekas, ka nāksies zaudēt vietu pirmajā starta koridorī, būs nākamajos gados stimuls to atgūt.
Nākamo tikšanos sporta laboratorijā man sazīmēja 2013 gada sākumā (pēc pus gada). Tagad jācenšas izpildīt mājasdarbu.
Un vai bija vērts iet? Atbildēšu, ka bija. Vismaz treniņi tagad būs veselībai labvēlīgāki, bet par rezultātiem būs jāspriež nākamajā sezonā.

Kuldīgas pusmaratons

Šoreiz VSK Noskrien un Divstundnieku bildes bez manis, bet tas nenozīmē, ka neskrēju. Vienkārši tajā laikā norisinājās tautas skrējiens 5,27 km distancē, kurā kā skrējēja debitēja Saulīte :) Pavadīju viņu nedaudz startā, paspēju vēl ātrākos sagaidīt finišā un ieņēmu pats savu starta vietu. Pienāca klāt Mārcis, ar kuru izvērtās cīņa Liepājas pusmaratonā. Aprunājāmies. Kādi plāni šodienai, novēlējām veiksmi. Ieteicu viņam sekot līdzi vīriem, kas Noskrieniešu forumā bija izteikušies, ka ies uz PB ar laiku zem 1:30. :) 

Un nu jau arī starts. Sākām abi kopā. Par laika apstākļiem: es teiktu, ka šis nebūt nebija karstākais Latvijas pusmaratons. Gaisa temperatūra, tagad skatos Edmundā rādās 22 grādi. Priekš manis tīri OK, jo karstums parasti man raizes nesagādā. Tātad pirmie kilometri, kāds apdzen mani, es kādu. Uzskrienot uz tilta jāuzmanās par apaļo bruģi, ka nesamežģī kāju. Jūtu ka temps paliels. Pulss virs 180. Plānā bija skriet pirmos divus apļus maksimums uz 175. It kā nometu ātrumu, bet pulss īsti kristies negribēja. Edmunds ik pa kilometram sacīja, ka paredzamais finiša laiks ap 1:43. Sapratu, ka tiešām ātri. Mēģināju turēt vienmērīgu tempu. 

Ap trešo kilometru, īsi pirms tilta atkal  mani panāca mafija, teica, ka esot pulsometru aizmirsusi un jautāja uz cik es eju, teicu, ka starp 1:40 un 1:45. Vienubrīd piezagās doma, ka jāmēģina paklusām turēt līdz, bet reljefs tomēr darīja savu un turpināju savā tempā. Dzeršanas punktos neko neņēmu. Iztiku ar savu enerģijas dzērienu. Pirmajā aplī paskatījos uz finiša pulksteni. Rādīja 25:17. Neslikti. nodomāju, ka otrajā vajadzētu finišēt ap 50 minūtēm. Aizgāju otrajā aplī. 

Piemirsu pateikt, ka skrēju ar kompresijas zeķēm. Nepatīkamās sajūtas, kādas bija pirmajā skrējienā, bija pazudušas. Iespējams, ka tādēļ, ka zeķes uzvilku jau Rīgā no rīta. 

Sāku jau uztraukties, ka pirmā apļa laikā nekur nemanīju savus atbalstītājus. Ik palaikam bija jāsveicina kāds noskrienietis. Tie pēdējās sacensības ļoti daudz jāsveicina un jāuzmundrina. :) Otrajā aplī pārskrienot tiltu atpakaļceļā arī savus līdzjutējus saskatīju. Pamāju bildētājiem, atstāju tukšās pudelītes, pateicu, ka vajag papildināt un devos tālāk. Kalnā augšup skrējās labi. Atbalstu sniedza karsējmeitenes un spēcīgi mūzikas ritmi. Runājot par mūziku, tā visā trases garumā bija dzirdama. Nu gandrīz visā :) Patika orķestris pilsētas centrā. Ap desmito kilometru likās, ka ātri pagājusi šī sacensību daļa. Un tad sākās mocības. Likās ka skriet kļūst ar vien grūtāk un grūtāk. Pabeidzu apli. Aiz dzeršanas punkta paņēmu papildinātās pudelītes, saliku jostā. Apēdu pus želeju un dodos tālāk. Jūtu ka Edmunds mani šoreiz pievīlis sacensībās, jo īsti vairs korekti nesaka par ātrumu un iespējamo finiša laiku. :( Trešajā aplī arī izmantoju iespēju atvēsināties aiz dzeršanas punkta, izskrienot caur dārza šlūtenes strūklu. Atpakaļ uz tilta. Atkal nometu tukšo pudelīti. Dzirdu, ka līderi jau finišē. Man vēl vairāk kā aplis jāmoca. SMAGI! Mārcis protams jau sen gabalā un vairs nav saskatāms. Pabeidzu trešo un dodos ceturtajā. Želeja apēsta, uzdzeru ūdeni. Pretī jau arī Zane ar piepildītu nomesto pudeli. Atkal vienu tukšo nometu, pasaku ka vairāk nevajadzēs un skrienu tālāk, Zane kādu gabaliņu turas līdz. Atsējusies keda. Sen tā nebija bijis. Neko darīt ātri sasienu un dodos pāri tiltam. Īsi pirms tālākās dzirdinātavas mani panāk Andulis. Saprotu, ka tepat kaut kur man seko arī TT uz 1:45. Tos nu garām laist negribēju ne par ko. Tādēļ mēģināju turēt līdzi Andulim. Dzeršanas punktā viņu apsteidzu. Pirms tilta, kad viņš atkal mani panāca, jautāju vai "baloni" iet pēc grafika vai tomēr drusku iepaliek. Novienojāmies, ka tomēr drusku iepaliek. Tā dažus soļus aiz Anduļa mēģināju turēt līdz. Pagriezienos jau manīju, ka TT tuvojas. Pēdējā taisnē vēl bija doma, ka jāskrien līdz ar Anduli, taču viņš finiša paātrinājumu uzsāka jau pie orķestra. Sapratu, ka man tas nebūs pa spēkam. Nospraudu mērķi, ka jāapdzen kāds priekšā skrienošai, kad tas bija noķerts, tad nākamais un tā līdz finišam kādus 3 vai 4 konkurentus vēl izdevās apskriet. 300 m līdz finišam ... nu jau vairs 200 un tad pēdējos aptuveni 100 uz visu banku cik ir iekšā. Pēc finiša pulsometrs ziņo par pulsu virs 200 BPM. Apturu Edmundu, tas saka, ka noskrieti tik 19,53 km :) Gandrīz krītu no kājām. Laikam jau 1:45 neiekļāvos, bet TT mani neapsteidza. Paula ar Zani un Omi sagaida finišā. Medaļa, labumu maiss, atdodu čipu. Kuldīgas pusīte pievarēta.Neilgi pēc finiša saņemu sms, ka laiks ir 1:46:13. 4 sek. labāk kā Ventspilī. Liepājā bija labāk. Otrais labākais skrējiens šogad.

KOPSAVILKUMS:

Apļu laiki nesanāca negatīvi. 

1 Aplis 0:25:23
2 Aplis 0:26:23
3 Aplis 0:27:27
4 Aplis 0:27:01
Čipa laiks 1:46:07
Finiša laiks 1:46:13.

Neliels fiasko. Gribējās jau labāk. Kas pie vainas? Noteikti, tas ka visādi uztraukumi pirms starta, arī ēdis neko nebiju. Nevarēju ieēst un vēlāk nebija vairs laika. Sākumu varbūt arī atkal pārķēru, bet vismaz ne tik ļoti kā pirmajā posmā Biķerniekos. No kļūdām jāmācās. 

 Par zeķēm: sacensībās laikam varu iztikt bez, bet pēc gan bija noderīgas, jo vairāk kā stundu nostaigāju vēl pēc finiša un nākamajā dienā vispār nevarēja just, ka būtu skriets iepriekšējā dienā. Arī pēc finiša, kad nedaudz paskrēju pretī Diānai un Andrim, kājas nesāpēja. Liepājā bija jūtamas nelielas sāpes ikros.

Kas tālāk? Nu, protams, ka jāturpina skriet. Tas sagādā baudu. Vienu brīdi jau pavisam uzmācīga bija doma, ka jāmēģina Valmierā skriet pilno maratonu. Tagad Kuldīga nedaudz atvēsināja prātu. Varbūt atlikt par gadu. Pusīti jau nu skriešu noteikti. Par pilno vēl jādomā.

Tiekamies uz kādas skriešanas takas!

Dažas brīvas dienas

Vispirms jāsāk ar to, ka Rīgas Omei ir atvaļinājums katru gadu vasarā viens mēnesis. Tā nu tika kalti plāni, ka jābrauc uz Ventspili utt. Savukārt es savas atvaļinājuma nedēļas jau 3 biju notērējis. Bija plāns manu atlikušo ņemt pēc Kuldīgas pusmaratona nedēļā, bet diemžēl darbā šī nedēļa, jau bija aizrunāta un piekāpos. Paņēmu brīvas 3 dienas. no 2. līdz 6. augustam.
Plāns vienkāršs. Mana dzimšanas diena, Paulas dzimšanas diena, Kuldīgas pusmaratons, tālāk jāskatās.
Pēdējā darbadiena izvērtās vienā lielā skriešanā. Vispirms no rīta pārsitu autiņam riepu. Darbā izdevās ātri nokārtot tikšanu pie jaunas, bet bija līdz pieciem jāpaspēj Rīgā savākt. No darba laicīgi neizbraucu, tādēļ, neliels stress. Paspēšu vai nē? Veiksmīgi. Riepa savākta. Turpat uz vietas uzmontēt man piedāvā tikai pēc 40 min. Nolemju, ka montēšu pie mājām. Pa ceļam iebraucu mysport veikalā. Viņi piedāvā uz 3 dienām paņemt kompresijas zeķes uz testiem. Ja nepatīk nes atpakaļ un nauda tiek atgriezta. Kā reizi uz Kuldīgu varētu iemēģināt sacensību apstākļos. Tiku arī pie zeķēm. Spilgti oranžā krāsā. Pieskaņoju Divstundnieku kreklam. Tātad sākas brīvdienas.
Izklaides sākām jau 2. augustā.
Rītu iesāku ar kompresijas zeķu testu. Pirmo kilometru ļoti nepatika. Tad puskilometru domāju, ka jāskrien pa taisno atpakaļ uz veikalu, bet tad sāka telefons gļukot ar GPS sekošanu un pie zeķēm jau biju pieradis. Pagaidām ir gana labas.
Tālāk plānā Tērvetes dabas parks. No Rīgas izbraucām ap pusdivpadsmitiem. Kārtīgi izstaigājāmies, safočējāmies. Paulai ļoti patika. Man arī. Bija foršāk nekā pagājušajā gadā.

 Paula pie ieejas

Pie rūķiem Mežcirtējiem

Kādā no rūķu namiņiem

Gadījās arī neveiksmīgi uzsist kāju kādā no atrakcijām pa ceļam no Rūķu ciemata uz Pasaku mežu. Laikam pārsitu kādu lielāku asinsvadu, jo uz pēdas virspuses starp apava siksnām zibenīgi izveidojās pamatīga pumpa. Pārāk nesāpēja. Ņēmām talkā tautas medicīnu - ceļmallapas. Pampums it kā izlīdzinājās. Nedaudz pieklibojot vēl drusku pastaigājāmies, pabraukājāmies arī ar vilcieniņu. 

Saulīte vilcienā :*

Tālāk ieturējāmies vietējā kafejnīcā un sākām braukt mājup. Pa ceļam izdomājām, ka jābrauc caur Dobeli. Neatceros, ka būtu tur kādreiz bijis. Patīkamais tika apvienots ar lietderīgo. Apskatījām pilsdrupas un baznīcu, atradām arī pāris kastītes.

 No platformas.

Apēdām saldējumu un dodamies mājās.

3. augusts, mana dzimšanas diena iesākās, ja tā var teikt ar dalītām jūtām. Dzimšanas diena, pirmie apsveikumi, un ne pārāk iepriecinoša ziņa attiecībā uz TDA "Rīdzenieks" vadības maiņu. Tieši tas otrais nākamās brīvdienas nedaudz pabojāja un mazliet nodarbina vēl joprojām, bet to sīkāk aprakstīt nevēlos.

Tātad caur veikalu, devāmies uz dārzu. Sen nebija būts. Pļāvām zāli, nedaudz salasītas tika jāņogas. Pārējās neskaitās, jo tās jau visas ir apēstas. Karjerā nopeldējāmies abi ar Paulu, iemēģinājām dāvanas - peldbrilles.Tālāk uz Rīgu. Atkal caur veikalu, iepirkts tiek šampānietis un kūka. Ciemos būs Māsa. Ap pusdeviņiem māsa piezvana, ka nedaudz kavēsies. Tā nu ēdam picu, kūku, arbūzu, nedaudz šampānieša un dzimšanas diena pagājusi. Jāiet laicīgi gulēt, jo nākamajā dienā Kuldīgas pusmaratons, Paulas dzimšanas diena. Arī viņai paredzēta pirmā dalība sacensībās. Šoreiz arī Saulītei nācās skriet. :) Laimēja dalību kādā no konkursiem. Tātad šoreiz skriesim visi.

4. augusta rīts, ātri savācam mantas un dodamies ceļā. Gandrīz viss izrēķināts pa minūtēm. Īsti apstāties neizdevās, kā bija plānots, tādēļ sanāca steiga, bet tā visādi citādi viss OK. 

Pēdējā brīdi piereģistrējam Paulu bērnu skrējienam. Neliels sarūgtinājums, ka neesam pieteikušies iepriekš, jo paliksim bez krekliņa. Paulai gribas dalībnieku numuru, bet tos šoreiz bērniem nedod. :( Sarunājam, ka būs medaļa finišā.Izņemam arī savus numurus un steidzamies atpakaļ uz auto saģērbties. Darīts! Tāpat raitā solī skrienam uz bērnu staru. Esam paspējuši. Iekārtojamies savā nu jau 4 gadnieku koridorī. un gaidām. 

Paula startā vēl ar savu krekliņu.

Aizskrēja mazākie dalībnieki. Tad uzradās tantes, kas dalīja krekliņus tiem bērniem, kas vēl nebija saņēmuši. Arī mēs tikām pie tāda. (Bildes vēlāk). Nu Paula pavisam priecīga. Dodamies arī mēs pie starta līnijas un Paulas pirmās sacensības sākas. 300 m distance pa Kuldīgas ieliņu tētim pie rokas. Droši vien, ja būtu skatītāju rindās arī man nobirtu asara, kā mammai, bet šoreiz noturos, jo jāskrien. :)

Dodamies uz auto pārģērbt Paulu, nolikt nevajadzīgas mantas un raitā solī jādodas uz tautas skrējiena startu. Īsi pirms starta dzirdam, ka informators izsauc Kuldīgas pusmaratona sociālo portālu draugus saņemt balvas. Zanei paveicies 2x, jo viņa ne tikai dalību laimēja, bet arī pusmaratona krekliņu. Šogad pirmo gadu dalībnieki nesaņēma krekliņus (vismaz es nesaņēmu). Žēl, ka tā. Tā jau bija kļuvusi par tradīciju. Klāt arī Saulītes pirmais starts skriešanas sacensībās. Safočēju viņu pirms starta un pirmajā kilometrā. Atdodu Omītei fočiku, un  dodos pats nedaudz iesildīties. Satieku arī Andri. Pārmijam dažus vārdus, dodos atpakaļ pie Paulas un Omītes, kas nepacietīgi gaida Zani finišā. Es saku, ka drīz jābūt, bet tā arī nesagaidījis dodos uz savu startu.
Īsi sakot skrējās smagi, bet skrējienu iztirzāšu nākamajā rakstā.

Tātad pēc finiša ar Paulu staigājam pa finiša zonu, fočējamies, gaidām Diānu un Andri finišā.

 Paēdām auzu pārslu putru un devāmies uz auto pārģērbties. Paulai Omīte uzdāvināja jaunu lelli. Tālāk jau Ventas rumbas apmeklējums, pelde Ventā. Ieturēšanās "Pīlādzīti" fotosesija uz tilta un mājupceļš. Atkal pāris slēpņi pa ceļam un esam mājās. 

7dien, kārtīgi izguļamies. Laiciņš labs. Brauksim uz jūru. Pa ceļam vēl kāda kastīte Carnikavā. 

 Saules pulkstenis Carnikavas centrā rādīja pareizu laiku

Mājupceļā arī pārīti sameklējām. 

Pēdējā brīvdiena 1diena tiek aizvadīta ar rīta skrējienu. Simboliski tūkstošo kilometru šogad noskrēju kopā ar Pasaules čempionu/kursabiedru Edgaru Bertuku. Tālāk atkal pa darīšanām attiecībā uz TDA "Rīdzenieks" un atkal uz jūru. šoreiz uz līča pretējo krastu - Buļļupi. Laiciņš vairs nebija tik saulains kā vakar, bet ar Paulu atkal izspēlējāmies, aprakām viens otru smiltīs, cepām kūkas.

Tādas lūk manas brīvdienas šovasar. Nākamajā nedēļas nogalē tikšanas ar klasesbiedriem Tūjas jūrmalā. 

Trešdienas neveiksmes

Pirms 2 nedēļām grasījos doties uz Tavu draugu triatlonu, bija jau visas mantas savāktas, velo bagāžniekā, bet pa ceļam sāka niķoties auto. Tā nu pieņēmu lēmumu, ka jābrauc mājās. Gandrīz sanāca apstāties uz Salu tilta un mainīt degvielas filtru. Lēnu garu tiku, līdz mājām. Protams, triatlons aizgāja gar degunu. Žēl bet neko darīt. 

Šodien, atkal 3diena, atkal pēcpusdienā plānojās triatlons, rīt paredzēta ekskursija. Vienvārdsakot auto nepieciešams kā ēst, bet še tev. Paša vainas pēc tiku pie šāda te:

Par skādi, riepas svaigas pirku pavasarī! Tagad jau laikam ir viena jauna ceļā! Atliek tik uzmontēt un vairs nepieļaut stulbas kļūdas. Un uz triatlonu šovakar jābrauc! Jālauž tradīcija!