Sezona galā vai tomēr vēl ne?

16. septembra svētdienas vēlā pēcpusdienā uz šo jautājumu būtu atbildējis ar pārliecinošu JĀ! Nu jau kādas dienas pagājušas un vairs tik kategorisks neesmu. Bet nu par visu pēc kārtas.

Tātad runa par Valmieras maratonu 2012. Tas bija 5. skriešanas seriāla Skrien Latvija posms. Arī mans piektais pusmaratons šajā sezonā, "mājas pusmaratons". Kā arī pirmais pēc sporta laboratorijas apmeklējuma. Pilnīgi lieki bija cerēt uz rezultāta uzlabošanos, jo tagad droši vien trenējos pareizāk, bet nenoliegšu, ka klusībā cerēju uz sezonas labāko rezultātu. Kā nekā Valmierai pieder mans pusītes PB. Klusībā cerēju līdz ceturtdienai. Parādījušās bija kakla sāpes, kas nepārgāja arī 5dien, 6dien vēl galvassāpes,

Starta burzmā starp citiem vecākiem un bērniem

slikta pašsajūta visas dienas garumā, klāt vēl plus svētdienas rītā, problēmas ar vēderu. Sāku apsvērt vai vispār mēģināt skriet.Tā kā Paulai bija paredzēts starts bērnu distancē un laiks bija pietiekami labs (Mazsalacā spīdēja saulīte), tad braucām vien uz Valmieru. Šoreiz bijām nolēmuši, ka atstāsim auto pie Mārtiņa, Annas ielā un dosimies arī uz pēcmaratona pikniku. Ieradāmies ap desmitiem. Mārtiņš trases tālākajā punktā bija apņēmies noorganizēt "2 koku un citu zvēru" dzirdinātavu/želeju punktu, tāpēc aizdevās uz norunāto tikšanās vietu, lai savāktu uz galda noliekamos sportistu dzērienu un želejas. Mēs ar Paulu tikmēr saģērbāmies un devāmies uz starta vietu. Bērnu grupiņām starts jau vienpadsmitos. Kartes un starta vietas bērniem biju izpētījis, tāpēc stājāmies ar Paulu starta koridorā. Sāku klausīties, ko blakus vecāki runā. Izrādās šis esot B2 starta koridors. B1 esot jāskrien mazāk. Ātri dodamies uz savu starta koridori, sazvanām mammu, izstāstām, kur esam un gaidām startu.
Mazie sāk startēt. Citi skrien kopā ar mammām, tētiem, vecmāmiņām, vectētiņiem, māsām, brāļiem, draugiem utt. Ir arī tādi, kas skrien vieni paši. Uz manu jautājumu: "Vai tu skriesi viena? "Paula atbild apstiprinoši. Nodomāju, lai jau skrien, skriešu gar malu līdzi. Mammu nepabrīdinājām. Gar maliņu varēju noskriet līdzi gandrīz visu distanci, tik finiša zonā, lai iekļūtu bija jāveic pamatīga cilpa, kuras laikā pazuda acu kontakts, līdz ar to arī Paula. Satraukums bija pamatīgs, bet beigās viss veiksmīgi beidzās. Kolektīvā VSK Noskrien bilde atkal bez manis. Šoreiz pats vainīgs. Dodos iesildīties. Ēsts šodien nav vēl nekas, bet jūtos pietiekami normāli. Bruņojies ar Edmundu, pulsometru, puslitru sporta dzēriena, dodos starta koridorā. Cilvēku daudz. Ja nemaldos, tad kopsummā laikam bija pāri par 2 tūkstošiem.

Startā, vēl labā noskaņojumā.

Paula pie Valmieras domes

Skatos uz tempa turētājiem, kuriem varētu skriet līdz, bet saprotu, ka šodien vairāk vai mazāk skriešu treniņrežīmā, vērojot pulsometru. Pulkstenis jau 12:00 un maratons var sākties. Pirmie 5 km iet tīri viegli. Nav tik ātri, kā iepriekšējos maratonos, bet ar domu, ka ja vēlāk būs spēka, tad varēšu tempu kāpināt. Pulss it kā arī pagaidām normas robežās. Šķiet, ka turējās nedaudz virs 170. Kamēr  es cīnos ar pirmo apli, Paulai fotosesija. Pie Apaļā veikala pieskrien Gunda. Aprunājamies, ka 1:50 TT komanda strauji aizgājuši, netikām līdzi. Saku, ka mans mērķis šodien "līdz galam". Šķiramies, jo šodien cīnos pats ar sevi.

9. km beigas ar banānu :)

Īsi pirms pagriešanās pa 180 grādiem, mani apsteidz Mārtiņš. Apjautājās, kā skrienas. Atbildu, ka smagi, un turpinām katrs savā tempā. Mans skriešanas ātrums jau sāk kristies. Pie "koku" galdiņa šķiros no cepures un skrienu tālāk. Redzu, ka komandas biedri no divstundniekiem, kā arī no kokiem nav necik tālu atpalikuši. Devītajā kilometrā esmu jau divas no četrām dzērienu pudelītēm izdzēris, organizatoru barošanas punktā arī paņēmu pus banānu.Temps jau ir krietni nokrities. Skrienas smagi. Pirms ezeriņa, šķiet, ka redzu jau savas atbalstītājas. Sagatavoju tukšās dzēriena pudelītes ātrai nomešanai, lai var papildināt, bet kā izrādās tās nav manas līdzjutējas. Neliela vilšanās, bet neko, turpinu skriet. Cilpa gar ezeriņu, kāpums pirms Valletas, uzmundrinoši mūzikas ritmi. Te arī manas līdzjutējas. Nometu tukšās pudelītes, pastāstu, ka vajag papildināt un turpinu skriet.

Man cieši seko komandas biedrene

Pirmais aplis pievarēts. Skatos, ka laiks nedaudz zem stundas (59:14). Teorētiski vajadzētu iekļauties divās stundās. Skrienu, gar dzeršanas punktu pie teātra, paņemu ūdeni, lūkojos pēc atbalsta komandas, bet viņas nekur nemana. Turpinu. Īsi pēc tirgus sagaidu arī Andri pieskrienam, pārmijam dažus vārdus. Saku viņam, ka viņš ja tā turpinās iekļausies 2 stundās, bet ka mans mērķis šodien ir noskriet.  Apsteidz mani arī TT komanda maratonam uz 4 stundām. 

Trīspadsmitajā kilometrā mani apsteidz pāris, kas savā starpā runājās, ka arī esot slimi. Vakar bijusi temperatūra, šodien arī uz medikamentiem, bet viņiem solis krietni raitāks. Pēc pagrieziena, pirms kāpuma pāreju soļos. Sajūtu roku uz pleca, kas mani stumj un neļauj iet! Vizma. Kā allaž smaidīga, uzmundrina, bet saprotot, ka cīnos ar sevi, turpina. Tad laikam arī apdzina TT pusītē uz 2:05. Protams, pašsaprotami arī uzmundrinājumi. Kad kalns pievarēts atsāku lēnām skriet. Apdzen mani divstundnieku kapteinis dot. Saka, lai turos. Viņam šodien maratons. :) Kaut kad ap 14. km mani apsteidz arī Darja, dzirdot, kā pīkst mans pulsometrs, kurš arī ejot man rādīja, ka pulss ir teju vai 180, saka, lai es parunājoties ar pulsometru, lai izstāstu, ka ar mani viss kārtībā.

Pirms Apaļā veikala Burkānciemā atkal kāpums, pāreju soļos. Jau sāku apsvērt domu, ka jāstājas laukā. Nav ko mocīties. Dzērienu arī esmu izdzēris. Atbalsta grupu nemanu, priekšā vēl garā, nomācošā taisne, kurā būs daudz pazīstamo pretī skrējēju. Kalna galā esošais fotogrāfs uzmundrina, sakot, ka viņš arī esot pusīti noskrējis un es arī varot. Palika kauns, saņēmos. Dzeršanas punktā paņēmu gan sporta dzērienu, gan ūdeni. Lēni ejot padzēros. Tad trases malā pamanīju klasesbiedreni Lauru, kas arī uzmundrināja. Tālāk arī savas meitenes. Pieskrēju, paņēmu uzpildītās pudelītes, pagaidīju, kamēr sapilda arī pārējās.

Sapildītas, dodos tālāk

Priekšā garā taisne. Skrienu. Lēni, bet skrienu. Saulīte silda, vējiņš. Šķiet, ka kādu no līderiem šajā posmā palaidu garām. Atkal uzmundrinājumi no pretī skrienošajiem. Jau atpakaļ ceļā taisnes beigās atkal pārgāju soļos. Pamanīju, ka pretī gar maliņu lēni nāk Renchix. Skriet galīgi negribas. Piestāju, prasu viņam vai viņu var apsveikt? Viņš nedaudz sarūgtināts atbild, ka palicis otrais. Aptuveni 20 sek. pietrūkušas. Saku, ka man dikti smagi. Viņš uzmundrina, ka vairs tik 3 km atlikuši. :) Dzeršanas punktā atkal paņemu dzērienus, banānu un arī meloni šoreiz. Ļoti garda. Vēl pirms ezeriņa atkal mana atbalsta komanda. 

Aptuveni 1 km pirms finiša

Uzsaucu, ka ar mani +/- viss ok! Skriešu līdz galam. Zane vēl paspēj pateikt, ka Rīgas Ome sūtot sveicienus un lai turoties. Atkal mani apsteidz kāds no maratonistiem. Nedaudz vēl bija spēka kāpināt tempu. Pavisam nedaudz bet tomēr. Pēdējais kāpums aiz Valletas. Izdodas vēl kādu apdzīt. Finiša spurtam nebija jēgas, jo nebija ko apsteigt. Tā arī pieklājīgi skrienot finišēju. 

Finišs

Tā nu cīņu ar sevi esmu pieveicis. Pusmaratons pieveikts ar čipa laiku 2:13:13.20. Lieki piebilst, ka vissliktākais rezultāts, manos 11 pieveiktajos pusmaratonos. Finiša zonā pamanos vēl apēst pāris gabaliņus melones, padzerties. Atdodu čipu. Aprunājos ar Andri. Nopriecājamies par glītajām medaļām, un norunājam, ka tiksimies piknikā Annas ielā. Pērģērbjos. Lēni dodamies pēc putras. Man gan apetītes galīgi nav, bet Zane ar Paulu nedaudz ieēd. Dodamies uz Annas ielu, pa ceļam iegriežoties MAXXXIMā. Es veikalā neeju, pašsajūta pavisam čābiska. Pēc iepirkšanās, ejot uz auto, pavisam slikti. Jau apsveram domu, ka jābrauc uz Mazsalacu nevis Rīgu un nekāds pikniks atkal nesanāk. Kuņģa saturs pa ceļam tiek atbrīvots no dzēriena un melones. ;( Lēnā solī esam tikuši līdz Koku galdiņam. Te jau Mārtiņš priekšā, arī Jānis P. , pēc mirkļa arī Rita ierodas. Apspriežam kā tad kam ir gājis. Vēl cenšamies uzmundrināt skrienošos maratonistus, lai tiem nav pavisam vientuļi pustukšajā trasē. Kāds vēl palūdz padzerties. Mums jāgaida Vizma. Nevaram sagaidīt. Mārtiņš dodas pēc velosipēda un abi ar Ritu dodas Vizmai pretī. Mēs tikmēr novācam galdiņu, krēslus, atlikušos dzērienus un želejas un dodamies uz pikniku. Pārģērbjam Paulu. Un patīkamā atmosfērā sākam pikniku. Sarodas arī citi pusmaratonisti, arī maratonisti. Pašsajūta uzlabojas. Ēst gan baidos, bet minīti jau varu iedzert. Ap sešiem dodamies uz Rīgu. Pa ceļam vēl dārzā salasām ābolus.

Rezumē: bija ļoti grūti. Laikam jau vairāk fiziski nekā morāli. Nākamo skrējienu aizvadīju tieši nedēļu pēc Valmieras. Gribējās ātrāk, bet kakls sāpēja un bija klepus. Noskrēju 7 km. Pašsajūta lieliska.

Šķiet, ka Siguldu tomēr arī skriešu!