Cik nav dzirdēti stāsti par to kā visu kopainu veido daudz un dažādi sīkumi. To lieliski pierāda šis rīts.
Sāku dienu ar rīta skrējienu. Desmitajā kilometrā jau bija tik gaišs, ka tika izslēgts pilsētas ielu apgaismojums. Pirmais mazais prieciņš! Pavasaris vairs nav aiz kalniem.
Tālāk jau mājās duša, brokastis, došanās uz darbu.
Meitenēm otro reizi skan modinātājs. Paula neredzēja, ka esmu istabā, bet modinātāja tanti apklusinājusi nevainīgā balstiņā sauc mammu: "Mammīte! Mammīte! Kā tu domā celsimies šodien uz skoliņu?" Acis neatverot un mammas atbildi nesagaidot pagriežas uz otriem sāniem.
Tālāk jau ceļā uz darbu zvanīju atkal uz mājām, lai gulētājas vēlreiz modinātu. Nu jau Paula pavisam žirgtā balsī atbild, ka celšoties un braukšot uz skolu. Izstāstīju, ko saliku pusdienu kastītē un teicu, ka piezvanīšu vēlāk vēlreiz. Kad pēc minūtēm 15 zvanīju atkal, jau vilka jaku mugurā un stāstīja man par to, kā vasarā braukšot uz laukiem pie Lauku Omes ēst zemenes. (p.s. Vakar viena oga tika atvesta cienastā no TDA "Rīdzenieks" pēc skates ballītes.)
Nākamā lietiņa, kas lika pasmaidīt: Jaunolainē luksoforā sarkanais apstājamies. Sekundes desmit apmēram stāvam. Un tad pie ceļa parādās maza auguma krancis, bez saimnieka. Paskatās uz stāvošajām mašīnām un droši dodas pāri ceļam. :) Paskatījos, ka arī blakus mašīnā cilvēki smaidīja. :) :) :)
