Maģiskie cipari.

Daudz un plaši  forumos apspriestie un ar diskusijās pieminēti pulsi un pulsu sliekšņi, treniņu metodika, efektivitāte un galu beigās arī vispārīgs veselības stāvokļa raksturojums... Tā varētu droši vien vēl kādu laiku turpināt un turpināt.
Nu jau drīz būs gads aiztecējis, kopš regulāri cenšos skriet. Nav jau tā, ka iepriekš nekas nebija darīts, bet varētu teikt, ka regulāri treniņi sākušies tikai pēdējā gada laikā ar uzsvaru uz skriešanu. Velo galīgi palicis novārtā. Tā nu Rīgas Ome ik pa laikam tik uzdeva jautājumu, kad es iešot pārbaudīties, ka neļaušot man vairs skriet, ja neaiziešot pie ārsta, uz ko es atbildēju, ka skrienu jau prieka pēc un uz olimpiādi nebraukšu un man tas nav vajadzīgs. Finālā, pēc Kuldīgas pusmaratona piegājām pie Sporta laboratorijas telts un pieteicos, ka gribu veikt slodzes testu un atstāju savu kontaktālruni. Sarunājām, ka nākamajā nedēļā sazvanīsimies un sarunāsim precīzu vizītes laiku.
Tā nu pienāca 16. augusta vakars, norunātais vizītes laiks. Ierados tieši pulksten 18:00 kā bija pieteikts. Bija gatavi mani pieņemt ātrāk, bet dēļ sastrēgumiem ātrāk netiku. Tātad ierados, pārģērbos un sarakstam visu nepieciešamo info par mani. Tie, kas bijuši, tie jau procedūru zina. Prasa man vai gribu riteni vai skrej celiņu. Nu tā kā pamat sporta veids ir skriešana, tad izvēlos celiņu. Izstāsta man kas un kā notiks, kā jārīkojas, piestiprina elektrodus un masku un varu sākt. Sākums pavisam lēns. Ja pareizi atceros, tad 4 km/h. Ik pa minūtei tiek palielināts ātrums par vienu km/h līdz 7km/h un tad ik pa minūtei ātrumu palielina par 0,5 km/h. Tā tas turpinās līdz 17km/h, kad ātrumu vairs nepalielina, bet ceļ slīpumu. Sāc skriet kalnā. Pasteigšos notikumiem pa priekšu un pateikšu, ka tiku līdz 16,5 km/h.
Kā jau teicu, sākums lēns. Līdz 7 km/h varēju iet, pēc tam jau sāku lēni skriet. Pie 15 km/h dakterīte sāka apvaicāties, kā jūtos un vai turpinām uz ko es atbildēju apstiprinoši. Pie 16 km/h teicu, ka nākamo vēl skriešu, bet pēc tam jau vairs man nejautāja, tik teica, ka metam mieru un samazinām ātrumu. Lieki piebilst, ka biju krietni iesvīdis, skrej celiņš droši vien bija kļuvis arī slidens, jo bija slapjš, arī panelītis dabūja trūkties no sviedriem. Tā līdz skriešanai pret kalnu nemaz netiku. Tālāk jau vēl daži mērījumi un uz dušu.
Seko konsultācija. Pavaicā vai man ir pulsometrs un saņemot apstiprinošu atbildi, seko jautājums, ko es viņā redzot? :) Apstāstu ciparus. Nu ja, gudrais dators rādot to pašu. Sīkumos nav vērts iedziļināties un kuru gan interesē mans aerobais un anaerobais slieksnis (139 un 169 jau nu kas). Galvenie secinājumi:  VFS - augsta, elpošana, skābekļa apgāde - OK! visvājākā - sirds. Zem vidējā. Tālāk seko rekomendācijas, ka vajadzētu aizvadīt treniņus. Kā ļoti būtisks faktors tiek uzsvērta iesildīšanās un atsildīšanās, attiecīgi arī ievērojot pulsu. Ar to visvairāk biju grēkojis, nosacītā iesildīšanās, ko biju līdz šim par tādu uzskatījis, līdz šim tiku veicis jau ar pamata treniņa pulsu. Arī par intervālu treniņiem uzzināju, ka jāsaplāno pēc 1 : 4. Klasiski, tas esot 1:3 (vieglatlētikas stadiona aplis), labi trenēti atlēti skrienot arī 2:1. Es tā biju pamēģinājis 1x. Drausmīgi grūti bija. Un, protams,jāseko pulsam. Un tad man arī pastāstīja, ka ar bāzes treniņu kopā neko citu vienā dienā neplāno. 
Tā nu nedēļa pagājusi, esmu no katra treniņa pa vienam arī aizvadījis. Ar garo, lēno bāzes gan sanāca vienā dienā baseina apmeklējums, bet tur īpaši necentos izlikties pēc pilnas programmas, vairāk pa pirti un burbuļiem :) Tātad, secinājumi pēc treniņiem. Pirmais bija Lēnais Garais. Ja sākumā likās, ka ar tik zemu pulsu būs grūti paskriet, tad ļoti sevi bremzēt nācās tikai iesildoties. Sanāca, ka pamat treniņš jau aizgāja pieklājīgā tempā, ievērojot pulsa režīmu un pēc treniņa arī biju pietiekami saguris. Nākamais bija ja tā var teikt TEMPO. Te sanāca misēklis ar pulsa palaišanu un satelītu ķeršanu Edmundam aizmirsās viņam nospiest staru un pirmo iesildīšanās km noskrēju bez sekošanas :) , bet tas jau nebija svarīgākais, svarīgākais bija vērot un ievērot pulsu. Izdevās. Un vis beidzot šorīt Intervāli, pēc kuriem vēl vienu km uzskrēju tempiņā un tad tik pēdējo atsildīšanās km. Tā kā intervāls saprogrammēts uz laiku iekš Endomundo, bet pulsu vēroju iekš SIGMAS, tad, lai precīzi noteiktu pulsu katrā intervālā, tad nācās spaidīt pulsometra pogas itin bieži. Tagad visus datus apskatot, redzu ka tas ir lieki. :) Par pašu treniņu, jāsaka, ka tajās 30 sekundēs tempā pulss īsti nepaspēj uzkāpt, vai arī pulsometrs nepaspēj piereģistrēt, jo gan jau, ka ir kāda laika aizture tomēr. Savukārt lēnajā posmā pietiek jau ar 1,5 minūtēm, lai pulss nokristos līdz vajadzīgajam līmenim, bet skatoties uz distancēm viegli pamanīt, ka attiecība ir 1:3 bet programmēts laikā ir 1:4. Pagaidām neko nemainīšu un turpināšu šo pašu formulu, redzēs, kā mainās un tad jau meklēšu, kas jāmaina.
Attiecīgi arī pēc dakterītes apmeklējuma doma par manu PIRMO maratonu jau šajā rudenī Valmierā, tika atmesta. Noskriet gan jau noskrietu un varbūt arī nemaz ne slikti, bet vai to vajag? Domāju šobrīd ne!
Tāpat arī nākamajā nedēļas nogalē gaidāmajā Vienības braucienā šogad plānoju braukt kopā ar Zani un Paulu  (piekabē). Tas būs tas, kas mani piebremzēs :), jo citādi atkal gaidāma gonka ar pulsu mākoņos. Nekas, ka nāksies zaudēt vietu pirmajā starta koridorī, būs nākamajos gados stimuls to atgūt.
Nākamo tikšanos sporta laboratorijā man sazīmēja 2013 gada sākumā (pēc pus gada). Tagad jācenšas izpildīt mājasdarbu.
Un vai bija vērts iet? Atbildēšu, ka bija. Vismaz treniņi tagad būs veselībai labvēlīgāki, bet par rezultātiem būs jāspriež nākamajā sezonā.

Kuldīgas pusmaratons

Šoreiz VSK Noskrien un Divstundnieku bildes bez manis, bet tas nenozīmē, ka neskrēju. Vienkārši tajā laikā norisinājās tautas skrējiens 5,27 km distancē, kurā kā skrējēja debitēja Saulīte :) Pavadīju viņu nedaudz startā, paspēju vēl ātrākos sagaidīt finišā un ieņēmu pats savu starta vietu. Pienāca klāt Mārcis, ar kuru izvērtās cīņa Liepājas pusmaratonā. Aprunājāmies. Kādi plāni šodienai, novēlējām veiksmi. Ieteicu viņam sekot līdzi vīriem, kas Noskrieniešu forumā bija izteikušies, ka ies uz PB ar laiku zem 1:30. :) 

Un nu jau arī starts. Sākām abi kopā. Par laika apstākļiem: es teiktu, ka šis nebūt nebija karstākais Latvijas pusmaratons. Gaisa temperatūra, tagad skatos Edmundā rādās 22 grādi. Priekš manis tīri OK, jo karstums parasti man raizes nesagādā. Tātad pirmie kilometri, kāds apdzen mani, es kādu. Uzskrienot uz tilta jāuzmanās par apaļo bruģi, ka nesamežģī kāju. Jūtu ka temps paliels. Pulss virs 180. Plānā bija skriet pirmos divus apļus maksimums uz 175. It kā nometu ātrumu, bet pulss īsti kristies negribēja. Edmunds ik pa kilometram sacīja, ka paredzamais finiša laiks ap 1:43. Sapratu, ka tiešām ātri. Mēģināju turēt vienmērīgu tempu. 

Ap trešo kilometru, īsi pirms tilta atkal  mani panāca mafija, teica, ka esot pulsometru aizmirsusi un jautāja uz cik es eju, teicu, ka starp 1:40 un 1:45. Vienubrīd piezagās doma, ka jāmēģina paklusām turēt līdz, bet reljefs tomēr darīja savu un turpināju savā tempā. Dzeršanas punktos neko neņēmu. Iztiku ar savu enerģijas dzērienu. Pirmajā aplī paskatījos uz finiša pulksteni. Rādīja 25:17. Neslikti. nodomāju, ka otrajā vajadzētu finišēt ap 50 minūtēm. Aizgāju otrajā aplī. 

Piemirsu pateikt, ka skrēju ar kompresijas zeķēm. Nepatīkamās sajūtas, kādas bija pirmajā skrējienā, bija pazudušas. Iespējams, ka tādēļ, ka zeķes uzvilku jau Rīgā no rīta. 

Sāku jau uztraukties, ka pirmā apļa laikā nekur nemanīju savus atbalstītājus. Ik palaikam bija jāsveicina kāds noskrienietis. Tie pēdējās sacensības ļoti daudz jāsveicina un jāuzmundrina. :) Otrajā aplī pārskrienot tiltu atpakaļceļā arī savus līdzjutējus saskatīju. Pamāju bildētājiem, atstāju tukšās pudelītes, pateicu, ka vajag papildināt un devos tālāk. Kalnā augšup skrējās labi. Atbalstu sniedza karsējmeitenes un spēcīgi mūzikas ritmi. Runājot par mūziku, tā visā trases garumā bija dzirdama. Nu gandrīz visā :) Patika orķestris pilsētas centrā. Ap desmito kilometru likās, ka ātri pagājusi šī sacensību daļa. Un tad sākās mocības. Likās ka skriet kļūst ar vien grūtāk un grūtāk. Pabeidzu apli. Aiz dzeršanas punkta paņēmu papildinātās pudelītes, saliku jostā. Apēdu pus želeju un dodos tālāk. Jūtu ka Edmunds mani šoreiz pievīlis sacensībās, jo īsti vairs korekti nesaka par ātrumu un iespējamo finiša laiku. :( Trešajā aplī arī izmantoju iespēju atvēsināties aiz dzeršanas punkta, izskrienot caur dārza šlūtenes strūklu. Atpakaļ uz tilta. Atkal nometu tukšo pudelīti. Dzirdu, ka līderi jau finišē. Man vēl vairāk kā aplis jāmoca. SMAGI! Mārcis protams jau sen gabalā un vairs nav saskatāms. Pabeidzu trešo un dodos ceturtajā. Želeja apēsta, uzdzeru ūdeni. Pretī jau arī Zane ar piepildītu nomesto pudeli. Atkal vienu tukšo nometu, pasaku ka vairāk nevajadzēs un skrienu tālāk, Zane kādu gabaliņu turas līdz. Atsējusies keda. Sen tā nebija bijis. Neko darīt ātri sasienu un dodos pāri tiltam. Īsi pirms tālākās dzirdinātavas mani panāk Andulis. Saprotu, ka tepat kaut kur man seko arī TT uz 1:45. Tos nu garām laist negribēju ne par ko. Tādēļ mēģināju turēt līdzi Andulim. Dzeršanas punktā viņu apsteidzu. Pirms tilta, kad viņš atkal mani panāca, jautāju vai "baloni" iet pēc grafika vai tomēr drusku iepaliek. Novienojāmies, ka tomēr drusku iepaliek. Tā dažus soļus aiz Anduļa mēģināju turēt līdz. Pagriezienos jau manīju, ka TT tuvojas. Pēdējā taisnē vēl bija doma, ka jāskrien līdz ar Anduli, taču viņš finiša paātrinājumu uzsāka jau pie orķestra. Sapratu, ka man tas nebūs pa spēkam. Nospraudu mērķi, ka jāapdzen kāds priekšā skrienošai, kad tas bija noķerts, tad nākamais un tā līdz finišam kādus 3 vai 4 konkurentus vēl izdevās apskriet. 300 m līdz finišam ... nu jau vairs 200 un tad pēdējos aptuveni 100 uz visu banku cik ir iekšā. Pēc finiša pulsometrs ziņo par pulsu virs 200 BPM. Apturu Edmundu, tas saka, ka noskrieti tik 19,53 km :) Gandrīz krītu no kājām. Laikam jau 1:45 neiekļāvos, bet TT mani neapsteidza. Paula ar Zani un Omi sagaida finišā. Medaļa, labumu maiss, atdodu čipu. Kuldīgas pusīte pievarēta.Neilgi pēc finiša saņemu sms, ka laiks ir 1:46:13. 4 sek. labāk kā Ventspilī. Liepājā bija labāk. Otrais labākais skrējiens šogad.

KOPSAVILKUMS:

Apļu laiki nesanāca negatīvi. 

1 Aplis 0:25:23
2 Aplis 0:26:23
3 Aplis 0:27:27
4 Aplis 0:27:01
Čipa laiks 1:46:07
Finiša laiks 1:46:13.

Neliels fiasko. Gribējās jau labāk. Kas pie vainas? Noteikti, tas ka visādi uztraukumi pirms starta, arī ēdis neko nebiju. Nevarēju ieēst un vēlāk nebija vairs laika. Sākumu varbūt arī atkal pārķēru, bet vismaz ne tik ļoti kā pirmajā posmā Biķerniekos. No kļūdām jāmācās. 

 Par zeķēm: sacensībās laikam varu iztikt bez, bet pēc gan bija noderīgas, jo vairāk kā stundu nostaigāju vēl pēc finiša un nākamajā dienā vispār nevarēja just, ka būtu skriets iepriekšējā dienā. Arī pēc finiša, kad nedaudz paskrēju pretī Diānai un Andrim, kājas nesāpēja. Liepājā bija jūtamas nelielas sāpes ikros.

Kas tālāk? Nu, protams, ka jāturpina skriet. Tas sagādā baudu. Vienu brīdi jau pavisam uzmācīga bija doma, ka jāmēģina Valmierā skriet pilno maratonu. Tagad Kuldīga nedaudz atvēsināja prātu. Varbūt atlikt par gadu. Pusīti jau nu skriešu noteikti. Par pilno vēl jādomā.

Tiekamies uz kādas skriešanas takas!

Dažas brīvas dienas

Vispirms jāsāk ar to, ka Rīgas Omei ir atvaļinājums katru gadu vasarā viens mēnesis. Tā nu tika kalti plāni, ka jābrauc uz Ventspili utt. Savukārt es savas atvaļinājuma nedēļas jau 3 biju notērējis. Bija plāns manu atlikušo ņemt pēc Kuldīgas pusmaratona nedēļā, bet diemžēl darbā šī nedēļa, jau bija aizrunāta un piekāpos. Paņēmu brīvas 3 dienas. no 2. līdz 6. augustam.
Plāns vienkāršs. Mana dzimšanas diena, Paulas dzimšanas diena, Kuldīgas pusmaratons, tālāk jāskatās.
Pēdējā darbadiena izvērtās vienā lielā skriešanā. Vispirms no rīta pārsitu autiņam riepu. Darbā izdevās ātri nokārtot tikšanu pie jaunas, bet bija līdz pieciem jāpaspēj Rīgā savākt. No darba laicīgi neizbraucu, tādēļ, neliels stress. Paspēšu vai nē? Veiksmīgi. Riepa savākta. Turpat uz vietas uzmontēt man piedāvā tikai pēc 40 min. Nolemju, ka montēšu pie mājām. Pa ceļam iebraucu mysport veikalā. Viņi piedāvā uz 3 dienām paņemt kompresijas zeķes uz testiem. Ja nepatīk nes atpakaļ un nauda tiek atgriezta. Kā reizi uz Kuldīgu varētu iemēģināt sacensību apstākļos. Tiku arī pie zeķēm. Spilgti oranžā krāsā. Pieskaņoju Divstundnieku kreklam. Tātad sākas brīvdienas.
Izklaides sākām jau 2. augustā.
Rītu iesāku ar kompresijas zeķu testu. Pirmo kilometru ļoti nepatika. Tad puskilometru domāju, ka jāskrien pa taisno atpakaļ uz veikalu, bet tad sāka telefons gļukot ar GPS sekošanu un pie zeķēm jau biju pieradis. Pagaidām ir gana labas.
Tālāk plānā Tērvetes dabas parks. No Rīgas izbraucām ap pusdivpadsmitiem. Kārtīgi izstaigājāmies, safočējāmies. Paulai ļoti patika. Man arī. Bija foršāk nekā pagājušajā gadā.

 Paula pie ieejas

Pie rūķiem Mežcirtējiem

Kādā no rūķu namiņiem

Gadījās arī neveiksmīgi uzsist kāju kādā no atrakcijām pa ceļam no Rūķu ciemata uz Pasaku mežu. Laikam pārsitu kādu lielāku asinsvadu, jo uz pēdas virspuses starp apava siksnām zibenīgi izveidojās pamatīga pumpa. Pārāk nesāpēja. Ņēmām talkā tautas medicīnu - ceļmallapas. Pampums it kā izlīdzinājās. Nedaudz pieklibojot vēl drusku pastaigājāmies, pabraukājāmies arī ar vilcieniņu. 

Saulīte vilcienā :*

Tālāk ieturējāmies vietējā kafejnīcā un sākām braukt mājup. Pa ceļam izdomājām, ka jābrauc caur Dobeli. Neatceros, ka būtu tur kādreiz bijis. Patīkamais tika apvienots ar lietderīgo. Apskatījām pilsdrupas un baznīcu, atradām arī pāris kastītes.

 No platformas.

Apēdām saldējumu un dodamies mājās.

3. augusts, mana dzimšanas diena iesākās, ja tā var teikt ar dalītām jūtām. Dzimšanas diena, pirmie apsveikumi, un ne pārāk iepriecinoša ziņa attiecībā uz TDA "Rīdzenieks" vadības maiņu. Tieši tas otrais nākamās brīvdienas nedaudz pabojāja un mazliet nodarbina vēl joprojām, bet to sīkāk aprakstīt nevēlos.

Tātad caur veikalu, devāmies uz dārzu. Sen nebija būts. Pļāvām zāli, nedaudz salasītas tika jāņogas. Pārējās neskaitās, jo tās jau visas ir apēstas. Karjerā nopeldējāmies abi ar Paulu, iemēģinājām dāvanas - peldbrilles.Tālāk uz Rīgu. Atkal caur veikalu, iepirkts tiek šampānietis un kūka. Ciemos būs Māsa. Ap pusdeviņiem māsa piezvana, ka nedaudz kavēsies. Tā nu ēdam picu, kūku, arbūzu, nedaudz šampānieša un dzimšanas diena pagājusi. Jāiet laicīgi gulēt, jo nākamajā dienā Kuldīgas pusmaratons, Paulas dzimšanas diena. Arī viņai paredzēta pirmā dalība sacensībās. Šoreiz arī Saulītei nācās skriet. :) Laimēja dalību kādā no konkursiem. Tātad šoreiz skriesim visi.

4. augusta rīts, ātri savācam mantas un dodamies ceļā. Gandrīz viss izrēķināts pa minūtēm. Īsti apstāties neizdevās, kā bija plānots, tādēļ sanāca steiga, bet tā visādi citādi viss OK. 

Pēdējā brīdi piereģistrējam Paulu bērnu skrējienam. Neliels sarūgtinājums, ka neesam pieteikušies iepriekš, jo paliksim bez krekliņa. Paulai gribas dalībnieku numuru, bet tos šoreiz bērniem nedod. :( Sarunājam, ka būs medaļa finišā.Izņemam arī savus numurus un steidzamies atpakaļ uz auto saģērbties. Darīts! Tāpat raitā solī skrienam uz bērnu staru. Esam paspējuši. Iekārtojamies savā nu jau 4 gadnieku koridorī. un gaidām. 

Paula startā vēl ar savu krekliņu.

Aizskrēja mazākie dalībnieki. Tad uzradās tantes, kas dalīja krekliņus tiem bērniem, kas vēl nebija saņēmuši. Arī mēs tikām pie tāda. (Bildes vēlāk). Nu Paula pavisam priecīga. Dodamies arī mēs pie starta līnijas un Paulas pirmās sacensības sākas. 300 m distance pa Kuldīgas ieliņu tētim pie rokas. Droši vien, ja būtu skatītāju rindās arī man nobirtu asara, kā mammai, bet šoreiz noturos, jo jāskrien. :)

Dodamies uz auto pārģērbt Paulu, nolikt nevajadzīgas mantas un raitā solī jādodas uz tautas skrējiena startu. Īsi pirms starta dzirdam, ka informators izsauc Kuldīgas pusmaratona sociālo portālu draugus saņemt balvas. Zanei paveicies 2x, jo viņa ne tikai dalību laimēja, bet arī pusmaratona krekliņu. Šogad pirmo gadu dalībnieki nesaņēma krekliņus (vismaz es nesaņēmu). Žēl, ka tā. Tā jau bija kļuvusi par tradīciju. Klāt arī Saulītes pirmais starts skriešanas sacensībās. Safočēju viņu pirms starta un pirmajā kilometrā. Atdodu Omītei fočiku, un  dodos pats nedaudz iesildīties. Satieku arī Andri. Pārmijam dažus vārdus, dodos atpakaļ pie Paulas un Omītes, kas nepacietīgi gaida Zani finišā. Es saku, ka drīz jābūt, bet tā arī nesagaidījis dodos uz savu startu.
Īsi sakot skrējās smagi, bet skrējienu iztirzāšu nākamajā rakstā.

Tātad pēc finiša ar Paulu staigājam pa finiša zonu, fočējamies, gaidām Diānu un Andri finišā.

 Paēdām auzu pārslu putru un devāmies uz auto pārģērbties. Paulai Omīte uzdāvināja jaunu lelli. Tālāk jau Ventas rumbas apmeklējums, pelde Ventā. Ieturēšanās "Pīlādzīti" fotosesija uz tilta un mājupceļš. Atkal pāris slēpņi pa ceļam un esam mājās. 

7dien, kārtīgi izguļamies. Laiciņš labs. Brauksim uz jūru. Pa ceļam vēl kāda kastīte Carnikavā. 

 Saules pulkstenis Carnikavas centrā rādīja pareizu laiku

Mājupceļā arī pārīti sameklējām. 

Pēdējā brīvdiena 1diena tiek aizvadīta ar rīta skrējienu. Simboliski tūkstošo kilometru šogad noskrēju kopā ar Pasaules čempionu/kursabiedru Edgaru Bertuku. Tālāk atkal pa darīšanām attiecībā uz TDA "Rīdzenieks" un atkal uz jūru. šoreiz uz līča pretējo krastu - Buļļupi. Laiciņš vairs nebija tik saulains kā vakar, bet ar Paulu atkal izspēlējāmies, aprakām viens otru smiltīs, cepām kūkas.

Tādas lūk manas brīvdienas šovasar. Nākamajā nedēļas nogalē tikšanas ar klasesbiedriem Tūjas jūrmalā. 

Trešdienas neveiksmes

Pirms 2 nedēļām grasījos doties uz Tavu draugu triatlonu, bija jau visas mantas savāktas, velo bagāžniekā, bet pa ceļam sāka niķoties auto. Tā nu pieņēmu lēmumu, ka jābrauc mājās. Gandrīz sanāca apstāties uz Salu tilta un mainīt degvielas filtru. Lēnu garu tiku, līdz mājām. Protams, triatlons aizgāja gar degunu. Žēl bet neko darīt. 

Šodien, atkal 3diena, atkal pēcpusdienā plānojās triatlons, rīt paredzēta ekskursija. Vienvārdsakot auto nepieciešams kā ēst, bet še tev. Paša vainas pēc tiku pie šāda te:

Par skādi, riepas svaigas pirku pavasarī! Tagad jau laikam ir viena jauna ceļā! Atliek tik uzmontēt un vairs nepieļaut stulbas kļūdas. Un uz triatlonu šovakar jābrauc! Jālauž tradīcija!