Daudz un plaši forumos apspriestie un ar diskusijās pieminēti pulsi un pulsu sliekšņi, treniņu metodika, efektivitāte un galu beigās arī vispārīgs veselības stāvokļa raksturojums... Tā varētu droši vien vēl kādu laiku turpināt un turpināt.
Nu jau drīz būs gads aiztecējis, kopš regulāri cenšos skriet. Nav jau tā, ka iepriekš nekas nebija darīts, bet varētu teikt, ka regulāri treniņi sākušies tikai pēdējā gada laikā ar uzsvaru uz skriešanu. Velo galīgi palicis novārtā. Tā nu Rīgas Ome ik pa laikam tik uzdeva jautājumu, kad es iešot pārbaudīties, ka neļaušot man vairs skriet, ja neaiziešot pie ārsta, uz ko es atbildēju, ka skrienu jau prieka pēc un uz olimpiādi nebraukšu un man tas nav vajadzīgs. Finālā, pēc Kuldīgas pusmaratona piegājām pie Sporta laboratorijas telts un pieteicos, ka gribu veikt slodzes testu un atstāju savu kontaktālruni. Sarunājām, ka nākamajā nedēļā sazvanīsimies un sarunāsim precīzu vizītes laiku.
Tā nu pienāca 16. augusta vakars, norunātais vizītes laiks. Ierados tieši pulksten 18:00 kā bija pieteikts. Bija gatavi mani pieņemt ātrāk, bet dēļ sastrēgumiem ātrāk netiku. Tātad ierados, pārģērbos un sarakstam visu nepieciešamo info par mani. Tie, kas bijuši, tie jau procedūru zina. Prasa man vai gribu riteni vai skrej celiņu. Nu tā kā pamat sporta veids ir skriešana, tad izvēlos celiņu. Izstāsta man kas un kā notiks, kā jārīkojas, piestiprina elektrodus un masku un varu sākt. Sākums pavisam lēns. Ja pareizi atceros, tad 4 km/h. Ik pa minūtei tiek palielināts ātrums par vienu km/h līdz 7km/h un tad ik pa minūtei ātrumu palielina par 0,5 km/h. Tā tas turpinās līdz 17km/h, kad ātrumu vairs nepalielina, bet ceļ slīpumu. Sāc skriet kalnā. Pasteigšos notikumiem pa priekšu un pateikšu, ka tiku līdz 16,5 km/h.
Kā jau teicu, sākums lēns. Līdz 7 km/h varēju iet, pēc tam jau sāku lēni skriet. Pie 15 km/h dakterīte sāka apvaicāties, kā jūtos un vai turpinām uz ko es atbildēju apstiprinoši. Pie 16 km/h teicu, ka nākamo vēl skriešu, bet pēc tam jau vairs man nejautāja, tik teica, ka metam mieru un samazinām ātrumu. Lieki piebilst, ka biju krietni iesvīdis, skrej celiņš droši vien bija kļuvis arī slidens, jo bija slapjš, arī panelītis dabūja trūkties no sviedriem. Tā līdz skriešanai pret kalnu nemaz netiku. Tālāk jau vēl daži mērījumi un uz dušu.
Seko konsultācija. Pavaicā vai man ir pulsometrs un saņemot apstiprinošu atbildi, seko jautājums, ko es viņā redzot? :) Apstāstu ciparus. Nu ja, gudrais dators rādot to pašu. Sīkumos nav vērts iedziļināties un kuru gan interesē mans aerobais un anaerobais slieksnis (139 un 169 jau nu kas). Galvenie secinājumi: VFS - augsta, elpošana, skābekļa apgāde - OK! visvājākā - sirds. Zem vidējā. Tālāk seko rekomendācijas, ka vajadzētu aizvadīt treniņus. Kā ļoti būtisks faktors tiek uzsvērta iesildīšanās un atsildīšanās, attiecīgi arī ievērojot pulsu. Ar to visvairāk biju grēkojis, nosacītā iesildīšanās, ko biju līdz šim par tādu uzskatījis, līdz šim tiku veicis jau ar pamata treniņa pulsu. Arī par intervālu treniņiem uzzināju, ka jāsaplāno pēc 1 : 4. Klasiski, tas esot 1:3 (vieglatlētikas stadiona aplis), labi trenēti atlēti skrienot arī 2:1. Es tā biju pamēģinājis 1x. Drausmīgi grūti bija. Un, protams,jāseko pulsam. Un tad man arī pastāstīja, ka ar bāzes treniņu kopā neko citu vienā dienā neplāno.
Tā nu nedēļa pagājusi, esmu no katra treniņa pa vienam arī aizvadījis. Ar garo, lēno bāzes gan sanāca vienā dienā baseina apmeklējums, bet tur īpaši necentos izlikties pēc pilnas programmas, vairāk pa pirti un burbuļiem :) Tātad, secinājumi pēc treniņiem. Pirmais bija Lēnais Garais. Ja sākumā likās, ka ar tik zemu pulsu būs grūti paskriet, tad ļoti sevi bremzēt nācās tikai iesildoties. Sanāca, ka pamat treniņš jau aizgāja pieklājīgā tempā, ievērojot pulsa režīmu un pēc treniņa arī biju pietiekami saguris. Nākamais bija ja tā var teikt TEMPO. Te sanāca misēklis ar pulsa palaišanu un satelītu ķeršanu Edmundam aizmirsās viņam nospiest staru un pirmo iesildīšanās km noskrēju bez sekošanas :) , bet tas jau nebija svarīgākais, svarīgākais bija vērot un ievērot pulsu. Izdevās. Un vis beidzot šorīt Intervāli, pēc kuriem vēl vienu km uzskrēju tempiņā un tad tik pēdējo atsildīšanās km. Tā kā intervāls saprogrammēts uz laiku iekš Endomundo, bet pulsu vēroju iekš SIGMAS, tad, lai precīzi noteiktu pulsu katrā intervālā, tad nācās spaidīt pulsometra pogas itin bieži. Tagad visus datus apskatot, redzu ka tas ir lieki. :) Par pašu treniņu, jāsaka, ka tajās 30 sekundēs tempā pulss īsti nepaspēj uzkāpt, vai arī pulsometrs nepaspēj piereģistrēt, jo gan jau, ka ir kāda laika aizture tomēr. Savukārt lēnajā posmā pietiek jau ar 1,5 minūtēm, lai pulss nokristos līdz vajadzīgajam līmenim, bet skatoties uz distancēm viegli pamanīt, ka attiecība ir 1:3 bet programmēts laikā ir 1:4. Pagaidām neko nemainīšu un turpināšu šo pašu formulu, redzēs, kā mainās un tad jau meklēšu, kas jāmaina.
Attiecīgi arī pēc dakterītes apmeklējuma doma par manu PIRMO maratonu jau šajā rudenī Valmierā, tika atmesta. Noskriet gan jau noskrietu un varbūt arī nemaz ne slikti, bet vai to vajag? Domāju šobrīd ne!
Tāpat arī nākamajā nedēļas nogalē gaidāmajā Vienības braucienā šogad plānoju braukt kopā ar Zani un Paulu (piekabē). Tas būs tas, kas mani piebremzēs :), jo citādi atkal gaidāma gonka ar pulsu mākoņos. Nekas, ka nāksies zaudēt vietu pirmajā starta koridorī, būs nākamajos gados stimuls to atgūt.
Nākamo tikšanos sporta laboratorijā man sazīmēja 2013 gada sākumā (pēc pus gada). Tagad jācenšas izpildīt mājasdarbu.
Un vai bija vērts iet? Atbildēšu, ka bija. Vismaz treniņi tagad būs veselībai labvēlīgāki, bet par rezultātiem būs jāspriež nākamajā sezonā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru