trešdiena, 2013. gada 30. oktobris

Mans ceļš līdz debijai Siguldas kalniņos un pati debija ar!

Daudz ir lasīti dažādi apraksti par skrējēju piedzīvojumiem garākos un īsākos kalnu skrējienos. Bieži vien tajos gala secinājums ir, ka katrs no šiem pasākumiem vairāk vai mazāk, bet parastam ierindas skrējējam ir cīņa ar sevi. Piespiesties un pārvarēt. 
Kolēģi no "2 kokiem un citiem zvēriem" Siguldas kalniņus dažādās distancēs jau ir baudījuši daudzus gadus. Neņemos apgalvot, ka jau no pirmsākumiem, bet krietni sen. Pats arī reiz biju aizbraucis nedaudz pajust līdz, bet tas bija tik uz kādu pusstundu piestāt Siguldas Pilsētas laukumā garāmbraucot. 
Vēlme pamēģināt kā tas ir, arvien pieauga. Jo vairāk lasu dažādus rakstus noskrien.lv, jo vairāk gribas pamēģināt. Ir skaidrs, ka nekādi dižie kalnu treniņi man nesanāks. Atliek tik treniņos deldēt Purvciema asfaltu. Neliela cerība parādījās, kad Rīgas Ome paziņoja, ka vasarā 2 mēnešus noīrējusi mājiņu Kalngalē. Nodomāju. Super! Varēšu izskrieties pa jūrmalu un arī piejūras kalniņiem. Tomēr kāda pārmaiņa pēc pilsētas. Protams plāns krietni izgāzās, jo reāli ja pa pludmali vēl mazliet paskrēju, tad pa mežiem izskrēju tieši vienu reizi, atvaļinājuma priekšpēdējajā dienā. Arī brīvdienu garie skrējieni laukos Mazsalacā šovasar bija krietni mazāk. Tā vasara jau tuvojās beigām. Noskrienieši ar labiem panākumiem bija startējuši Monblāna skrējienā un arvien tuvāk nāca Siguldas piedzīvojums. Tā kā šosezon bez Skrien Latvija, startēju arī četros no pieciem xrace posmiem, tad izlēmu, ka nenāktu par ļaunu iegādāties apavus, kas piemēroti tieši apvidus skriešanai nevis asfaltam. Iegādāju spilgti dzeltenas adidas kanadia tr5. Nedaudz ietestēju pirms Jūrmalas xrace posma. Forši. Ērtas un labas. Arī xrace nekādas problēmas nesagādāja kaujas apstākļos. 

Tas tā ievadam...

Pienāca Septembris. Epastā saņemu ziņu no "otra koka" -ozz- , ka atvērta pieteikšanās SKM. Viņš apņemoties pieteikt komandu. Tā nedaudz ietaupot uz dalības maksas rēķina. Sāku apdomāties kuru distanci izvēlēties. Skaidrs, ka 54 km noteikti neesmu gatavs. 14 vai 34? Četrpadsmitnieks šķiet, ka varētu būt par maz un nesanāks izbaudīt visus kalniņus, jo skaidrs, ka trase būs astotnieka formā, divas cilpas. Mazākā distance otro cilpu neskries. Apmēram nedēļu svārstos un piesakos uz 34. Bažas nedaudz rada arī tas, ka garākā distance, kas līdz šim ir noskrieta ir 32 km. Kaut kad pagājušajā ziemā. Un tas bija pa ielām, nedaudz iekļaujot Biķernieku mežu. Tātad atkal pa asfaltu. 

Laiks rit. Pienāk oktobra pirmie datumi un esam starta sarakstā. "2 koki un citi zvēri" plaši pārstāvēti. Pavisam 18 dalībnieki pa visām 3 distancēm kopā. 
Nedēļu pirms sacensībām vēl izskrējos pa Ņergu iecienītajām treniņu vietām Biķerniekos un Šmerlī. Nosecinu, ka kedas arī šajos apstākļos sevi attaisno un nav pamata sūdzēties. 
Aizmirsu piebilst, ka Septembra sākumā arī pabiju Siguldā. Paldies par to Lindai un Mārtiņam. Pēc šī koptreniņa galīgi saguruma nebija un arvien vairāk likās, ka 34 km būs pa spēkam.

Nu jau klāt arī 25. oktobra vakars. Vēl vakarā īsti nebijām izlēmuši vai mana atbalsta komanda arī dosies līdz vai nē. Jo Paulai bija nelielas veselības problēmas, savukārt laika apstākļus solīja ne īpaši piemērotus, lai bērns pavadītu aptuveni 6 stundas pie dabas. Tā nu vakarā lēnu garu krāmēju somu. Prātoju ko vajadzēs līdzi distancē. Iegādāti AXA batoniņi. ISOSTAR dzēriens + 3 L dzeršanas sistēma. Sākumā vēl bija doma, ka noteikti vajadzētu želejas, bet pārdomāju. Tā kā sistēmā ISOSTAR liet negribējās, tad tika sapildītas jostas pudelītes. Kopumā tieši 0.5 L. Maz. Tādēļ vēl 0.5 L mīkstajā pudelē tiks paņemti līdz somā. 

Rīts. 
Brokastīs auzu putra. Tēja termokrūzē līdzi, ko pa ceļam izdzert.
No iepriekšējās pieredzes zinot, ka batoniņi kaut kad nošķebinās somā tiek iepakotas arī 2x2 desmaizes. Tās ņemšu trasē līdzi :) Atbalsta komanda paliek mājās, jo nemīlīgs vējš pagalmā dzenā koku lapas. Un kad deviņos ieradusies arī māsa ar ko sarunāts braukt kopā sākas arī lietus. Bučas komandai. Pasaku, ka varēs sekot līdz arī endomundo tiešsaistē, kamēr telefonam bača izbeigsies, un dodamies ar Lolitu ceļā. Lietus tā arī visu ceļu līst. 

Ap desmitiem esam noparkojušies Pilsētas laukumā. Dodamies pēc numuriem. Joprojām līst. Te stiprāk, te švakāk, bet visu laiku. Nopriecājos, ka labi, ka atbalstītāji siltumā un sausumā. Numuri saņemti. Vēl uz WC. Pagaidām gan vēl bez rindām. Mašīnā pārģērbjos. Māsa jau gatava, jo pie manis no rīta atskrēja. 
Nolemju, ka gana silts lai skrietu īsbiksēs nevis siltajās garajās. Plikos apakšstilbus tāpat piesegs kompresijas zeķes. Mugurā tiek uzvilkts termokrekls ar windstopperi, pa virsu oranžais "divstundnieku" krekls no iepriekšējās Skrien Latvija sezonas. Somā 4 batoniņi, 2x2 desumaizes, 0,5 L ISOSTARs un 3 L tīra ūdens. Ap vidukli vēl 4 mazās pudelītes ar ISOSTAR. Jaku ērti iebāzt somā vairs nevar, tādēļ tā tiek nostiprināta zem gumijām. Būs ērtāk arī dabūt laukā. Dodamies iesildīties un tad jau uz startu. Vēlreiz uz WC. Šoreiz jau krietni jāstāv rindā. Kad rinda izstāvēta visi jau tiek aicināti uz startu. Nokļūstam kalna lejā. Vēl nedaudz paskraidu, aprunājos ar pāris paziņām. Satieku arī -ozz-. Viņš bruņojies ar nūjām. Plānā 54 km distance. 
Tā jautrā gaisotnē arī sākam skaitīt: 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1....Aiziet!!!

Kā jau iesācējiem pienākas šoreiz startēju no pašas aizmugures. Zinu, ka nekādu ambīciju nav, pirmais kalns būs gana grūts. Rāpjamies kalnā. Galvā skan dziesmiņa no multenes par suņu meiteni Loti... "mierīgi, mierīgi, mierīgi un lēni, lēnā dziesma tagad skan nesteigsimies zēni"...  :)  Māsa nedaudz atrāvusies. Andža ar tepat blakus. -ozz- atrāvies. Skatos, ka priekšā cilvēki liek kājas meklējot stabilāku atbalstu un labāku saķeri. Nebeidzu priecāties par savām kedām. Saķere lieliska. Atpakaļ lejā neslīd. Pēdējos kāpuma metros pamanos pat kādu arī apsteigt uz aiziet distancē. Lietus joprojām līst. Skatos, ka pitstopa teltī arī jau krietns sastrēgums. Kāds kaut ko atstāj, kāds kaut ko paņem. Pats neko šeit atstājis nebiju. Viss, kas distancē varētu noderēt ir somā. Aizmirsu piebilst, ka arī pieres lukturis :) 
Īsi pirms slimnīcas, esmu jau savā skriešanas ritmā iegājis, kāda balss saka: "Čau, Tāli!" Alīna. Atņemu sveicienu. Apvaicājos cik daudz viņa skries. Vēl kādu vārdu pārmijam, bet turpinām skriet. Šķiet, ka varētu nedaudz atrauties, bet slimnīcas noskrējienā (vairāk nokāpienā) atkal jau esam visi kopā. Vēl nobrīnos, ka Alīna skrien vibramos. Vai tiešām neslīd? Garām paskrien arī Gunda. Augšupceļā mani atkal uzrunā! Šoreiz Ilze jeb ekstrēmā ar ko pagājušajā sezonā bijām vienā komandā. Atpazinusi droši vien pēc divstundnieku krekla. Kad jau esam atkal uz ielas nedaudz kāpinu tempu. Panāku Gundu. Apsteidzu. Pa zālīti tīri forši skrienās. Aiz bobsleja trases nost no ielas, krūmos iekšā. Noskrējiens. Sāku lēni un prātīgi turēdamies pie lazdām un citiem kokiem. Katrs mēģina tikt lejā kā nu sanāk. Taciņas jau krietni noslidinātas. Pamanu, ka pa kādu no blakustrajektorijām arī Gunda pietuvojusies. Šajā mirklī pieņemu lēmumu, ka man priekšā skrienošie ir pārāk lēni. Aiziet. Viens koks, otrs koks, nu jau redzu kalna leju un kokus vairs neizmatoju, bremzēt nav vērts jo sāksies nekontrolēta slīdēšana. Izvēlos kontrolētu skrējienu un laimīgi jau esmu pļavā un tālāk jau uz ceļa. Dodamies Gaujas virzienā. Šķiet, ka nevienu līdzenajā posmā apsteigt neizdevās, bet kāds no kalnā apsteigtajiem gan atkaro savu pozīciju. Esam jau tikuši līdz Kaķīškalnam. Panāku māsu. Apvaicājos kā ir? Esot viss Ok. Apsteidzu arī dot. Par to man pārsteigums.Turpinu rāpties kalnā. Veiksmīgi esmu augšā. Atkal mazliet pa ceļu un noskrējiens pie Ķeizarkrēsla. Noskrējienā atkal temps labs. Izdodas kādu apsteigt. Otrā pusē augšā pa trepēm jau atkal lēni prātīgi visi zosu gājienā. Atkal pie sevis dungoju Lotes dziesmiņu. Kalna galā medicīnas darbiniece aicina visus mierīgi elpot un turpināt distanci. :) Atkal noskrējiens. Protams atkal kādu apdzenu. Saķere man laba. Uz ceļa. No ceļa nost. Pāri upītei, atkal jārāpjas kalnā. Šis jau krietni noslidinātāks. Mazliet vairāk jāpiedomā kur un kā likt kājas, bet tā viss ok. Laimīgi augšā un turpinu. Distancē jau pavadīta gandrīz stunda, bet noskrieti tik nepilni septiņi km. Nez kāpēc biju iedomājies viss trīsdemitčetrinieks man būtu pa spēkam četrās stundās. Saprotu, ka pilnīgi nereāli. Atkal jau pa kalnu lejā. Jāšķērso upīte. Skatos, ka priekšējie izmanto pārkritušos kokus, citi akmeņus. Ātri novērtēju, ka pāris metrus pa straumi uz augšu upe ir platāka, bet krietni seklāka. Kājās galīgi slapjas vēl nebija, bet zināju, ka ar sausām līdz finišam tāpat netikšu. Nav ko bremzēt. Divi lieli soļi un esmu jau pāri upei un pāris konkurenti arī apsteigti. Pa celiņu uz gājēju tiltu. Pa ceļam arī fotogrāfs. Paldies par bildēm. Arī sevi sazīmēju tālumā. Uz gājēju tilta sazīmēju, ka skrienu aiz Krastiņroberta. Novadnieks. Tilta otrā pusē sazīmēju arī -ozz-. Man ātrums nedaudz lielāks, tāpēc tuvojos. Nolemju, ka turēšos aiz muguras cik vien varēšu. Gan jau ka viņš vienkārši nedaudz atvelk elpu. Daži līkumi pa taciņām un atkal kāpums. Esmu jau Mārtiņam (-ozz-) blakus. Viņš apvaicājās, kā sokās. Atbildu, ka ir baigi OK. Tā arī viņš paliek aiz muguras. Ik pa laikam padzeroties gan ūdeni no sistēmas gan ISOSTARu no jostas pudelēm turpinu. Skrienās tīri ok. Temps nav nekāds lielais, pulss arī augsts, bet jūtos komfortabli. Taciņas, lapas, dubļi, tiltiņi. Pamanu Gaujas otrā krastā caur kokiem arī Bobsleja un kamaniņu trasi. Esam jau pie Krimuldas serpentīna. Noskrējienā tik raiti neiet. Kādas vietas atkal tiek zaudētas, bet skrienu. Klāt jau arī pirmais dzirdināšanas punkts. No iepriekšējo gadu atsauksmēm zināju, ka izvēle būs gana plaša. Paņēmu laikam padzerties sporta dzērienu, apēdu pāris šokolādes gabaliņus un marmelādi. Sen jau bija gribējies izmēģināt to šādā situācijā. MMM ir OK! Garšo. Paņemu vēl siera gabaliņu, kādas vīnogas un 1/4 apelsīna un dodos prom. 
Jau kādu laiciņu iepriekš bijām sākuši mainīties vietām distancē ar kādu pāri. Noteikti no noskrieniešiem, bet lietotājvārdus nezinu. Ik pa laikam tik maināmies. Uz kalniņiem es apdzenu uz līdzenā viņi apdzen mani. 
Klāt arī Gaujas tilts, pagrieziens pa labi, vēl nedaudz un esmu tur pat kur viss sākās. Kalnā atkal dungodams mierīgi, mierīgi, mierīgi un lēni. Sākot kāpienu sazīmēju, ka -ozz- arī tepat. Viņš izvēlas kreiso pusi, es tāpat kā startā labo un beigās pa vidu. Puskalnā vēl atskatos, ka māsa arī tepat. Viņai tikai finiša kāpiens un viss. Izskatās, ka pirmo apli būs izdevies ieskriet 2 stundās. Kur bija prāts iedomāties, ka visu pievarēšu 4 stundās. Bet ne jau par to ir stāsts. Augšā atkal pitstops. Tagad neatceros, bet droši vien ka atkal padzēros, ieēdu šokolādi un atkal jau marmelādi un dodos tālāk. Skrienošais pāris mani atkal apsteidz. Īsi pirms slimnīcas gan puisi strauji sabremzējas un ķeras pie kājas, bet cik noprotu pēc sekojošajiem soļiem aiz muguras, distanci turpina. Noskrējiens pie slimnīcas pa taciņām jau krietni raitāks. Augšā varētu skriet, bet es lēni tipinu. Nonācis uz ceļa pāreju soļos, padzeros. Trases tiesnese prasa vai viss kārtībā. Optimisma pilns atsaucos, ka viss kārtībā. Pagrieziens pa labi. Atsāku skriet. Apdzen mani atkal kādas daiļā dzimuma pārstāves. Nogriežamies uz taciņas. Te jau dubļi krietni lielāki. Atkal noskrējiens. Sāku atkal lēni un prātīgi, mierīgi, mierīgi, mierīgi un lēni... Noskrējiens palicis krietni sarežģītāks. Bet man atkal izdodas labi tikt ar to galā. Uz ceļa, atkal taciņas gar Gauju. Kaķīškalns. Atkal tieku uzrunāts ar jautājumu kā "divstundniekiem"? Šoreiz tā ir Inese. Atsaku, ka ir labi. Nosmejam, ka divās stundās šodien diezvai ieskriešu. :) Jau tagad distancē pavadītas 2:15:00 aptuveni. Tad novienojamies, ka mazo distanci tomēr varētu gan 2 stundās ieskriet. :) To posmu no Kaķīškalna augšas līdz Ķeizarkrēslam gandrīz visu noeju. Pa kalnu uz leju atkal skrienu. Lejā. Atkal otrā pusē augšā pie māsiņas. Pa ceļam vēl plēšam jokus ar citiem dalībniekiem. Paskriet jau tāpat nevar, jākāpj lēni. Augšā māsiņa atkal visus uzmundrina ar tekstu, ka nu jau uz finišu. Vīri priekšā atbild, ka viņi vēlreiz skriešot. es piemetinu, ka es gan vairs nebūšu, lai mani negaida. Tā ar smaidu sejā turpinu. Noskrējiens. Uz ceļa. Upīte. Kāpiens. Nu jau vēl grūtāks. Puskalnā zvana telefons. Māsa. Rokas slapjas, arī nedaudz dubļainas, neizdodas pareizi saglāstīt ekrānu un atbildēt. Tieku līdz virsotnei, apslauku dubļus un zvanu atpakaļ! Lai nav jāstāv turpinu iet. Māsa veiksmīgi nofinišējusi, pārģērbusies, dodas ar Andri uz Rīgu. Atslēgas nolikusi, vēl apprasās, kā man. Atbildu, ka viss OK. Noskrieti nepilni 19 km laiks gandrīz 3 stundas. Noskrējienā atkal nedaudz atraujos un izmantoju iespēju ieskriet krūmos. Mazs pitstops un turpinu. Atkal jāšķērso upīte. Izveicu tādas pašas darbības, kā pirmajā aplī un atkal kāda vieta atkarota. Klāt jau gājēju tilts. Lēnu garu rāpjos kalnā. Kalna galā atkal apsteidzu skrienošo pāri. Pa taciņām, pa dubļiem. Bobsleja un kamaniņu trasi vairs nemanu. Sabiezējusi krietna migla. Sajūtas kā pasakā. Priekšā un aiz muguras skrienošie nav tālu. Viņus dzirdu, bet miglā saskatīt nevaru. Piefiksēju, ka noskriets pusmaratons aptuveni 3 stundās. Atkal priekšā pamanu vienu meiteni ar kuru arī līdz serpentīnam kopā aizskrienam. Lejup skrienot apsteidzu viņu. Īsi pirms pitstopa priekšā atkal skrienošais pāris. Apņemos, ka skriešu kamēr redzēšu dzirdinātavu, tad drīkstēšu pāriet soļos. Ir, redzu, sāku iet. Nu jau pitstopā uzkavējos ilgāk. Vairākas glāzes dzēriena izdzeru, ēdu sieru, marmelādi, vīnogas, šokolādi. Te arī jāsmaida fotogrāfam. šķiet nu jau esmu gana atpūties, paņemu vēl kādu vīnogu un šokolādes gabaliņu un dodos tālāk. Šķiet, ka kaut kur tuvumā jābūt arī -ozz-, bet nemanu viņu. Pirms Gaujas tilta tiesneši norāda, ka jāskrien pa labi pa taciņu. Sākumā nesapratu, bet tad ātri attapos, ka pa tiltu jāskrien pāri pa otru pusi. Uzkāpju pa trepēm nedaudz atvelku elpu un atsāku skriet. Drēbes viscaur slapjas jau labu laiku. Velocimdi dubļaini. Puņķi noslaucīt vairs īsti nevar. Noskrējiens no tilta, pagriežos pa kreisi. Skrienam. Pretkustība. Līderi šķiet jau aizskrējuši. Paspēju sazīmēt Babītes Chingonu. Tiesneši vēl laipni norāda pēdējie 6 km. Urā! Nekas daudz jau vairs nav atlicis. Noskrieti jau ap 25 km. Saprotu, ka man garmins samērīs mazāk 34. Bet tas jau štrunc. Kuru gan tas tagad uztrauc. Esam jau kāpumu pievarējuši. Tāda grupiņa 4 vai 3 pirms manis, kāds arī aiz. Arī meitene. Priekšā tāds indīgs noskrējiens. Atkal jau ļaujos kontrolētam noskrējienam un priekšā esošo apsteidzu. Meitene jau krietni atrāvusies. No šī posma daudz neko neatceros. Laikam bija jau autopilots. Zinu ka skrēju diezgan lēni. Bija arī makšķernieki ar teltīm. Skrienu pa taciņām un atceros, kā pirms gada te ar Paulu un Zani rudenī slēpņojām. Dažus posmus uz taciņas pat atpazīstu. Atkal garš kāpums. Panāk mani pāris kolēģi. Mēģinu turēt līdz bet īsti nesanāk. Un tad priekšā pati saldā kulminācija. Ko tādu nebiju gaidījis. Sajūta bez maz vai kā stāvot klints galā. Atpakaļ ceļa nav. Šajā brīdī apdomājos, ko te darīt tumsā! Diezgan tehnisks posms, bet bez starpgadījumiem esmu laimīgi ticis lejā! Priekšā atkal upīte. Te nu gan īsti nekādu variantu nav. Skatos, ka kolēģe ar nūjām izmēra ka krietni dziļš. Nosecinu, ka man būtu līdz celim. Viņa atbalstoties uz nūjām pārlec. Čalis arī. Mana kārta. Atsperos ar kreiso kāju, piezemējos uz labās. Neveiksmīgi, bet ne tik ļoti, lai tagad mestu mieru. Noskrieti vairāk kā 28 km. Aizmirsu piebilst, ka labā potīte jau labu laiku niķojās arī dejošanas mēģinājumos, bet līdz šim šodien nebija traucējusi. Nedaudz pakustinu, pastaipu un aiziet.Ķeru rokā meiteni ar nūjām. Taciņas gar Pēteralu. Tās atkal atpazīstu no pagājušā rudens piedzīvojumiem. Atkal pāri strautam un kāpiens kalnā. Ir panākts kolēģis, kas aizmuka pirms tehniskā nokāpiena. Meitene atraujas. Nu jau esmu uz Pēteralas ielas. Saprotu, ka augšup vairs tikai palicis finiša kāpiens. Bet spēka nav. Lēnām sāku skriet. Izdodas. Nedaudz jau kāpinu tempu. Izdodas aizbēgušos panākt. Noskrējienā pie Gaujas tilta meiteni apdzenu, vīram sekoju. Skatos pulkstenī 4:50:00. Laikam 5 stundās neieskriešu. Rēķināju, ka starta kalns paņem aptuveni 10 minūtes, kalna pakājē garmins rāda 4:52:00. Ir jau skaidrs, ka piecās stundās jāmēģina ieskriet būs nākamreiz. Atskatos, ka meitene ar nūjām arī pietuvojusies. Sākam kāpt kalnā! Nekur nesteidzoties. Pa ceļam redzu, ka viens kolēģis piestāj un apsēžas uz koka sakopot pēdējos spēkus. Es neapstājos. Vēl mazliet un tad jau tas būs galā. Pulkstenī vairs neskatos. Piecas stundas šoreiz nebūs! Kāpju pa kreiso pusi. Pa trepēm. Kad pievarētas apmēram 2/3 dzirdu ruporā uzmundrinājumus kas veltīti man. Arturo ruporā uzsauc: "Aiziet maziņais!" (Vajadzēja gan mazīnais) bet tas tā! Esmu jau pieradis. Vēl arī Darja uzsauca. Esmu uz emocionāla pacēluma viļņa. Sakopoju spēkus un skrienu. Jā tieši tā skrienu. Pret kalnu pa dubļiem, bet skrienu. Esmu augšā un vēl daži metri līdz finišam. Viss esmu finišējis. Spiežu stop garminā un nosecinu, ka esmu ļoti tuvu piecām stundām. Man atņem čipu. Pēc rosības finiša zonā noprotu, ka finiša kalnā parādījies arī Ņergu Mārtiņš. Viņš finišē 54 km distancē. Zvanu savai atbalsta komandai, ka esmu laimīgs ticis galā. Telefons izmircis, tāpēc saku atzvanīšu vēlāk. Beidzot pamanu arī -ozz-. Izskatās pārmocījies. Es saku, ka man pilnībā pietika, bet pēc 14 gan būtu mazuma piegaršas. Tagad ir tā kā vajag. Viņš arī apsver iespēju mest mieru, bet kā pēc mirkļa konstatēju tomēr ir devies arī otrajā garajā aplī. Pārģērbjos. Mašīnā mani sagaida māsas atstātie keksiņi. Dodos atpakaļ uz sacensību centru pēc zupiņas. Vēl kādi vārdi ar Gundu, kas plāno doties vēl pēdējā aplī, arī Inga tepat. Ar skatienu viņas pavadu un dodos mājās. Priekšā vēl ceļš līdz Mazsalacai.

Kopsavilkums:
Tagad es zinu kas tas ir SIGULDAS KALNU MARATONS. Garajai distancei noteikti vēl nebiju gatavs, bet pēc finiša varēju vēl skriet. Vēl gribējās, bet šoreiz labāk apstāties tad, kad mazliet vēl gribas. Pēc 14 būtu mazuma piegarša. No dzērieniem izdzēru 0.5 ISOSTAR, kas bija jostas pudelēs un aptuveni 1 Litru no 3 kas bija līdz. Pārējais viss bija lieks šoreiz. Ar uzsvaru uz šoreiz. Un galvenais secinājums: Skrējienu baudīju.
Atvainojiet, ka tik gari sanāca, bet gribējās padalīties.