Nakts ekspresis Rīga - Ērgļi

Pie visa vainīgs Ģirts. Jebšu noskrien forumā pazīstams kā Lubyz. Neatminos vairs, kad tas nonāca līdz manīm, bet laikam kādā koptreniņā ar Matīsu (McMatiss) esot fantazējis par skrējienu pa demontēto dzelzceļa līniju Rīga - Ērgļi. Kādus posmus Ģirts jau esot testējis ciemojoties pie sievas Zanes (ZZ88) vecākiem Mazozolos.

Es no sākuma tā skeptiski uz šo raudzījos. Bija šaubas vai tādai distancei būšu gatavs. Distance ap 100 km.

Tā tā doma kaut kur lēni gatavojas, līdz Ģirts atsūta ziņu, ka noskrien kalendārā ir attiecīgs koptreniņš ar startu 17. jūnija vakarā 21:00. Piedalās viņš, Zane un Matīss. Es pielieku statusu "sekoju līdz". Tā nu sekoju, līdz saprotu, ka šī nedēļas nogalē ir brīva. 24 h stafetē Ģirts prasa, kas manos plānos nākamais skrējiens. Atbildu "Nakts ekspresis". Viņš atbild, ka es neesot statusu nomainījis uz "piedalos". Viņš arī Matīsam pastāsta, ka es jau ar vienu kāju iekāpis ekspresī. Mēģina vēl citus stafetes dalībniekus sakūdīt, bet dzirdīgu ausu nav. Pēc stafetes mājās statusu nomainu uz "piedalos". Esmu ekspresī! Organizatoriski sabīdām, ka somas ar pēc finiša vajadzīgajām mantām, jānogādā pie Ģirta piektdienas pēcpusdienā, lai vēl paspētu tās aizgādāt līdz Ērgļiem. Pats jau visu esmu salicis ceturtdien, bet Zane un Ģirts vēl nav atgriezušies no motoceļojuma apkārt Latvijai. Nu nekas, atdošu piektdien. 

Kad Ģirts atgriezties, sākam spriest, ka piektdienas vakarā un naktī uz sestdienu sola ļoti sliktu laiku. Nolemjam pārcelt ekspreša atiešanu par vienu dienu. Tātad, startēsim 24 stundas vēlāk. Varēs vēl labi atpūsties pirms skrējiena. Naktī palieku Kalngalē. Tiešām vētra plosās. Pūš pamatīgi un atliek tik nopriecāties, ka neesam uz bijušā dzelzceļa. 

Sestdien pieceļos, brokastis aizstaigājam vēl līdz jūrai un dodos uz Rīgu. Skrējiena soma jau pa lielam salikta. Vēl daži sīkumi. Viss sapakots. Dodos uz startu. Jau ar pirmajiem soļiem skaidrs, ka vējjaku varu vilkt nost. Silts un patīkams. Neliels vējiņš. 20:45 sarunāts tikties uz perona. Mazliet aplauzos, jo cerēju, ka tikšu uz perona no Dzirnavu ielas, bet šo izeju slēdz jau 19:30. Veikli atrodu citu ieeju un konstatēju, ka neesmu noskaidrojis uz kura perona īsti jābūt. Ieeju stacijā no Maskačkas puses (pirmo reizi no šīs puses), un uz labu laimi dodos uz tuvāko peronu. Trāpīts! Redzu, ka Zane un Ģirts jau ieradušies, krāmējas gar velo. Matīss arī nāk. Sagaidu Matīsu un dodamies pie Zanes un Ģirta. Sasveicināmies. Jautrā atmosfērā jokojot noskaidrojam, ka Ģirts visu, kas bijis ledusskapī paredzēts līdzņemšanai, tur arī aizmirsis. Bauskas tumšo, maizītes, mazsālītos gurķīšos.  Es secinu, ka arī savas sasmērētās desu maizes esmu atstājis mājās. Par laimi, Zane pa ceļam Origo rimi ir tikusi pie alus litriņa, gurķīšiem, kolas budžiņām un pīrādziņiem. Pārējais gan viss it kā ir paņemts. Sapakojam Zanei velosomas un esam gatavi startam. Jāpiemin, ka krava velosomā sver vairāk kā 15kg- tajā ir gan termoss ar karstu ūdeni, darida un kolas, gan sāls, alus, gurķi, želejas, čipši, zupiņas, dažādi našķi, lukturi, portatīvā tumbiņa un velo rezerves daļas. Kopā ar velo- daudz kilogramu.

Gatavi startam

Tā nu pulksten 21:02 ekspresis pamet Rīgas centrālo staciju. Kā kādreiz- no 5. perona 8. ceļa.

Formāli esam startējuši. Nokāpjam no sliedēm, pagriežamies pretējā virzienā. Jātiek ārā no stacijas. Pirmie metri iet labi. Soma uz muguras ieņem pareizo formu. Temps ļoti labs. Salīdzinām, ka pulsus visi vēlētos zemākus, bet dikti bremzēt netaisāmies. Ap 6min/km jožam. Man par pārsteigumu, gar sliežu ceļa malu visu laiku ietve. Neesmu šajā rajonā iepriekš skrējis, pārējie gan startu izpētījuši godam. Ģirts pa priekšu, tad es un Matīss kā noslēdzošais. Zane laikam jau bija atdalījusies, lai vēlāk atkal pievienotos, jo pēc Daugavpils ielas bija dikti šaurs posms. Ģirts jau brīdināja, ka tur ar velo cauri nevarēšot tikt. Nebiju domājis ka tik šauri būs. Žogs gandrīz līdz pašai mājas fasādei, starp žogu un mājas sienu- iemīta taciņa. Ģirts veiksmīgi šaurajam posmam tiek cauri. Mums ar Matīsu somas. Mana ķermeņa uzbūve un soma neļauj sagriezties. Tā sakot- cik garš, tik plats. Paceļu rokas un šaurajā vietā mazliet iesprūstu. Matīsa gādīgais pagrūdiens ļauj tikt tālāk. Skrienot gar Ivana kapiem, Ģirts LDz darbiniekiem uzjautā vai līdz Ērgļiem tālu?! :) Ko viņi atbildēja- īsti nesapratu, bet virziens esot pareizais. Turpinām. Mazliet atvirzāmies no sliedēm, bet Vagonu parka stacijai garām skrienam pa peronu. Pēc tam tālāk ceļš ved pa šauru taciņu. Vietā, kur Lubānas iela šķērso sliežu ceļu Zane mums atkal pievienojas. Šo vietu jau es zinu, te pēdējās reizes ar velo no darba mājās braucu.

Dienvidu tilts, pa apakšu cauri uz Jāņavārtu staciju. Te mums jāatvienojas no aktīvās dzelzceļa līnijas. Īsāk sakot- Ērgļu atzars. Vēl tik tāds sīkums, kā jāpaspēj pārskriet pirms prečinieka. Tas solās būs garš. Paspējam visu veiksmīgi. Palīdzam Zanei ar velo tikt pāri neskaitāmajiem sliežu ceļiem. Tālāk ļoti dīvaina sajūta, ka skrien gar sliedēm, bet abās pusēs ir ķieģeļu mūris, ar roku aizsniedzams. Gandrīz kā tunelī. Nez kā te tas vilciens ir braucis cauri.

Sajūtas,  kā tunelī

Klāt arī Krustpils iela. Tai pāri. Tepat jau Šķirotavas cietums. Šo Matīss jau iepriekš bija pieminējis, īsti vairs neatminos kādā sakarā, bet doma, ka te vajadzētu ierīkot ko līdzīgu Liepājas Karaostas cietumam. Šķirotavas stacija. Vismaz tas, kas no tās palicis pāri. Matīss, ieraugot auto pārvadājamos vagonus, kavējas bērnības atmiņās, kā tie bijuši pilni ar žiguļiem. Zane mūs pie Krustpils ielas pameta, lai Sauriešos atkal pievienotos. Ar ričuku te būtu bijis grūti pabraukt. Pēc cietuma esam pie TEC. Te atceramies, kā tika skriets pa Lielo LV kontūru. Es gan tajā koptreniņā nebiju, bet skrējis te biju. Top arī neliels video ar dzelzceļa gulšņiem. Ar Ģirtu nosmejam, ka tas Rimantam, tas kurš Stirnubuks. :)

Pa ceļam laikam arī vēl Acones stacija, kurā rēja kāds baiss čerkājainais draugs. Labi, ka tikai rēja. Pašu neredzējām. Kādu gabaliņu pirms Sauriešu pārbrauktuves Zane jau brauc pretī. Kamēr tiekam līdz Sauriešu stacijai Zane sniedz atskaiti par soc. tīklos notiekošo. Cik LIKE saspiesti pie bildēm, kādi komentāri utt. Izrādās, ka manai "Edmunda" tiešraidei karti nevarot redzēt. Samainu iestatījumus.

Saurieši

 Tagad jābūt visam OK. Tērzējot, jokojot skrienam. Noguruma nav. Mazliet aiz apvedceļa būs pusmaratons. Pirmais. Te vajadzētu taisīt restorāna vagona pauzi. Ak jā, piemirsu piebilst, ka sliežu un gulšņu vairs nav. Tie izbeidzās kādu gabaliņu pirms tilta pār Juglas upi. Tagad jāskrien pa labu, grantētu ceļu. Tiesa gan, šaurs priekš autoceļa, bet skrējējiem pietiek. Lēnām paliek tumšs. Zane ieslēdz gaismu. Nolemjam, ka skriesim līdz stacijai un tad tiks atvērts restorāna vagons. Stacija Ķivuļi. Skrējuši esam ap 2,5 stundas. Iekožu auzu pārslu/školādes batonu. Iedzeru Daridas minīti, mazliet kolu. Apēdu arī banānu. Tie somā cietuši, bet gana ēdami vēl. 

Pirmā ēdampauze Ķivuļu stacijā

Ģirts parūpējies arī par muzikālo pavadījumu. Turpinājumā, jautrākam noskaņojumam, tika saslēgts pleijeris un tumbiņa, lai pa ceļam skanētu mūzika. Uz ceļa naktī notiek arī maza disene. 

Joka pēc bildes ar "vilcienu" (velosipēdu), kas tuvojas no aizmugures. :) 

Zane uz velo "Restorāna vagons"

Bajāros manāma arī civilizācija. Cilvēkus gan nemana, taču ir mājās, logos gaismas, rej suņi. Labi, ka aiz žoga. Šķērsojam kārtējo auto ceļu. Tālāk sliežu uzbērums mazliet izrakņāts un nākas skriet tam blakus, tur līdzenāks. Gaismas staru kūlī pamanām, ka mums kompanjons - izbiedēts lapsēns. Laikam bija tik sabijies, ka pat aizmirsa mukt. Pēc neliela pārdomu mirkļa gan prom bija, bet tā ne visai omulīga sajūta. Ģirts ik pa laikam atgādina, kādus tik dzīvniekus sastapis uz šīs trases, braucot ar velo vai moci. Kaut kur ap Kangariem starp mūzikas skaņām izdzirdam suņu rējienus. Mūzika tiek pieklusināta un saprotam, ka no blakusesošās mājas mūsu virzienā skrien suns. Neizklausās, ka viņš būtu ļoti draudzīgi noskaņots. Ģirtam kaujas gatavībā gāzes baloniņš, bet sabļāvām uz suni un šis laikam sabijās vairāk par mums. Piefiksējam arī govis ganībās. Kangaros nākas atkal novirzīties mazliet no vecā sliežu ceļa, jo tur futbola laukums.

Maratons pieveikts, restorāna vagons atkal atvērts. Laiks aptuveni 4,5 stundas. Šoreiz atpūta sanāk mežā. Nav ne staciju, nekā. Tikai mēs un spožs pilnmēness. 

Maratonam par godu

Papildinām krājumus

Atkal nedaudz uzkožam, iedzeram. Uzvelku arī jaku, jo stāvot kļūst vēsi. Atsākam skriet. Četrdesmit astotajā kilometrā pienāk skarbs signāls no dzeršanas sistēmas. Tajā atlikušas vairs tik dažas šļukas dzēriena. Bāc. Ko nu? Iepriekš nekad sistēma nebija izdzērusies un šoreiz jau tā bija pilnāka kā parasti! Kaut gan varēju ieliet arī visus  3 litrus, nevis aprobežoties ar diviem. Neko darīt. Sākam plānot, ka būs jādodas Suntažos uz DUS papildināt ūdens krājumus. Paralēli arī vērojam dzelzceļa malā esošās mājas - vai kaut kur nav pieejama kāda aka. Sidgundas stacija. Zālē ieaudzis soliņš. Arī aka, bet neizskatās uzticību viesoša. Mazu gabaliņu tālāk pamanām ugunskuru un cilvēkus. Matīss droši dodas klāt un vaicā pēc ūdens. Atsaucīgi ļaudis, dara to, kas sestdienas vakarā pienākas - atpūšas. Un labi ka neguļ. Ūdens neesot problēma, vai tik mums esot kur ieliet. Protams! Abi ar Matīsu uzpildām sistēmas, Ģirta pudele arī tiek pie papildinājuma. Īsi aprunājamies, izstāstām, ka skrienam pa dzelzceļu no Rīgas uz Ērgļiem. Jaunieši paspēj arī izstāstīt, ka īsi pirms mums esot aizbraukuši arī riteņbraucēji. Dodamies tālāk un esam laimīgi, ka ūdens problēma atrisināta. 

Katru stundu mums bija atvēlētas lamāšanās piecminūtes. Tās gan Zane mums parasti atgādināja, kad jau bija pagājušas, bet vienu izdevās dokumentēt. 

Klāt Suntaži. Zanei atkal mūs jāpamet, jo tilts pār Mazo Juglu bēdīgā stāvoklī.

Pašiem gan it kā problēmu ar tilta šķērsošanu nebija, bet ar somām nokrautu velo būtu problemātiski. Labi, ka vēl joprojām ir krēsla un neredz cik tilts augsts. Arī mazliet ļodzīgie ceļi šo pasākumu neatvieglo. Pāri esam. 

Suntažu stacijas ēka

Autobusa pieturā atkal atveras restorāna vagons. 

Kamēr iestiprinājāmies, nācās arī kādu vārdu ar vietējiem pārmīt. Nebija diez ko draudzīgi noskaņoti. Nozīmējās ar savu BMW un aizbrauca. Ilgi kavēties nevar, jo ir saullēkts un atkal, ja nekustamies, sāk salt. Atkal biju uzvilcis jaku. Arī Ģirts un Matīss uzvelk ko siltāku, bet ātri vien jāsāk atkal pārģērbties, jo skrienot ātri paliek silti. Noskrieti pāri pa 55 km. Sajūtas ir OK. Paskriet varu, bet jūtu, ka Ģirtam ar Matīsu iet raitāk. Mazliet  iesāpas kreisais  celis, tad atkal labā potīte. Un tā uz maiņām.Te viens, te otrs. Bet jāturpina. Īsti jau nav atkāpšanās ceļu. 68-tajā km atkal taisām pauzīti. Gribu atlaisties un pacelt kājas. Drīz būs Ķeipene, tur paredzētas brokastis. 

Viss ir slikti

Nosmejam, ka ultra noskrieta, palicis maratons. Īstenībā jau mazāk.

Smaids tāds nosacīts.

Kustamies uz priekšu. Saule jau uzlēkusi. Gaiša diena. Skrienam caur ganībām. Var redzēt, ka lauksaimniecības tehnika krietni pabojājusi dzelzceļa uzbērumu. Zoles saķeras pilnas ar dubļiem un jau tā smagais solis kļuvis pavisam smags. Ģirts un Matīss ik pa laikam atraujas, es izmantoju izdevību un pāreju soļos, kamēr viņi neredz, bet daudz atpalikt arī nevar. Mēģinu cik varu. Par pārsteigumu, pēc pāris km esam Ķeipenē. Būs garāka pauzīte ar siltām zupiņām un brokastīm. Tiekam pie siltā buljona, kafijas. Apēdu arī batonu. 

Restorāns atvērts

Iepozējam kino muzejā

Te mums arī sanāca garāka saruna ar "vietējiem" jauniešiem. Bija laikam ciemojušies izlaidumā. Pienāca pie mums. Uzsāka sarunu, vaicājot uz kurieni mēs ejot. Mēs sakām, ka skrienam no Rīgas uz Ērgļiem. Uz to vietējais čalis atbild - bet jūs taču te tikko pa sliedēm gājāt! Finālā vēl pajautāja vai mums neesot ko padzerties, viņam dikti kaltējot. Tā kā paši jau bijām pabrokastojuši un atlicis bija nedaudz čipšu, tad laipni piedāvājām tos. Neatteicās. Tad nu gan bija laikam izslāpis! Piesējās arī draudzīgs suņuks, kas uzsāka ceļu mums līdzi uz Ērgļiem. Sākumā nemaz nebija noskaņots griezties atpakaļ. Pēc aptuveni noskrieta kilometra, nezinu kā Matīsam izdevās viņu pierunāt, bet suns bija prom. Skrienam. Matīss  ar Ģirtu pa priekšu, mēs ar Zani iepaliekam. Zane mēģina uzmundrināt, bet man galīgi nav noskaņojuma. Sāku miksēt iešanu ar skriešanu. Viss sāk traucēt. Paliek par karstu. Labi, ka odi un dunduri liek mieru. Nezinu vai tiem par karstu, vai vēl nav modušies.  

Un mūžīgs ceļš zem kājām

Matīss ar Ģirtu, visticamāk jau mani gaidot, arī kādu gabaliņu iet un tad skrien. Kādā viņu iešanas brīdī, kad es skrienu, apdzenu viņus, liels kārdinājums pāriet soļos, bet zinu, ka atsākt atkal būs grūti, tādēļ turpinu. Pēc laika atkal viņi mani panāk un apdzen. 

Esam jau tikuši līdz Taurupes stacijai, Zane parāda māju, kur vecvecmammadzīvojusi. Pēc dažiem kilometriem sastopamies ar diezgan agresīvi noskaņotu suni un saimnieku. Viņš gan mēģina ieskaidrot, ka suns esot ļoti draudzīgs, tik mazliet sabijies un kategoriski atsakās suni savākt. Vārdu apmaiņa un tiekam veiksmīgi garām.

Arvien straujāk tuvojas tas brīdis, kad es sasniegšu maksimālo km atzīmi, ko vienā skrējienā esmu pievarējis. Ir plānots, ka tad atkal būs pauzīte. Drīz jābūt arī slavenajam Līčupes tiltam. Tas esot otrais augstākais dzelzceļa tilts Latvijā. Pēc Ģirta plāniem un mana garmina datiem tilts būs tālāk, bet nekā- robeža simboliski tiek sasniegta uz Līčupes tilta. Īsi pirms tam Matīs arī pamana odzi, kas sauļojas uz ceļa. Man šie dzīvnieki nepatīk. Esam uz tilta un paziņoju, ka tik tālu esmu skrējis jau iepriekš, tālāk sāksies nezināmais. 

Nepilnas 11 stundas skrienot

Zem tilta

Uz tilta

Sākumā domāju, ka lejā nemaz nekāpšu, palikšu atpūtināt kājas. Tomēr lejā ir geoslēpnis- saņemos un nokāpju, pie reizes nomazgāju muti. Tikmēr Ģirts ir jau sagatavojis Bauskas vitamīnu dzērienu lai atzīmētu manu noskrieto kilometrāžu. Viņam šādi svētki būs mazliet vēlāk, pie 90 km. Nekas daudz vairs jau nav palicis. Man nez kāpēc iesēdies atmiņā, ka visa distance ir 97 km. Laikam. Turpinām, Ģirts atzīmē arī savu rekordu. Līdz galastacijai nieks vien palicis, bet ātrāk pakustēt vairs nevaru. Esmu kļuvis par „stopkrānu” un iepalicis kādu gabalu aiz „lokomotīves” un „vagona”. Tā Zane mūs nokrustīja. Garmins ziņo, ka baterija tuvojas finišam. Es gan ceru, ka izvilkšu, jo daudz tiešām vairs nav palicis. Esmu arī apbruņojies ar veco garminu rezervei. Ir karsti. Ar Ģirtu spriežam - labi, ka sākām skriet pa nakti, jo, ja šitā cepina jau no rīta deviņos, tad kas būs pa dienu!? Kad es atkal pēc kāda vājuma brīža esmu panācis līderus, Matīss mani stumj. Tieši tā - stumj! Ir vieglāk. Izrādās, ka varu paskriet ātrāk. 

Pastum, pastum, bez pietupies

Kolēģi, saprotot, ka man iet pavisam grūti, sāk jau man teikt, ka šī taisne ir pēdējā. Pēc līkuma jau esot Ērgļi. Nekad tur neesmu bijis - nezinu, tāpēc var arī mani apčakarēt, jo aiz līkuma atkal ir kārtējā taisne, n-to kilometru gara. Skrienu un skaitu soļus. Interesantāk. Kādā mirklī, kad esmu iepalicis, pamanu, ka garmins ir tumšs. Lādētāja vadu atstāju mājās, telefons arī ir nomiris. Neko darīt, palaižu veco pulksteni un turpinu. Noskrieti jau pāri pa 97 km. Tātad būšu kaut ko sajaucis ar distancēm.  Matīss paziņo, ka Ģirtam jau rādoties milzu baravikas ceļā malā, bet šis gan esot pēdējais pagrieziens. Neticu, gan jau atkal grib apčakarēt!  Apņemos līdz līkumam paieties un tad skriet, jo būs redzama Ērgļu stacija un mūs tur sagaidīs. Nu nedrīkst taču iet! Par laimi (vai nelaimi) aiz līkuma redzam tikai nokritušu koku - ritenis būs jādabū pāri.  

Pēdējais šķērslis

Kamēr es pieskrienu, tas jau ir izdarīts. Un aiz koka redzamas ēkas! Matīss saka, ka tas ir finišs. Ticības man nav, bet ko var zināt. Jāskrien! Vēl Matīsam saku, ka viņam man jāparāda kā pulkstenī izskatās 100 km, es neredzēšu savējo. Skrienam! Matīss atkal mani piestumj. Skaitam metrus līdz 100.km. Saprotu, ka tomēr ir gan Ērgļu stacija, jo uz perona gaida mūsu transports. Ir 100 km un pēc aptuveni 300 m esam uz perona. FINIŠS. 

Esmu saguris, bet laimīgs. Atbrīvojos no somas un kedām. Paiet grūti, kājas sāp. Zanei vēl padsmit km jāaizmin līdz mājām. Jūtu līdzi. Veikala apmeklējums, mazs recovery un sviedru noskalošana upē, brokastis (vai arī pusdienas, visi pulksteņa laiki ir sajukuši) pie Zanes vecākiem. Tad vēl fantastiski noorganizēta pirtiņa ar baseinu un gaļas cepšana ar alu noslēgumā. 

Pirrtiņā

Uzreiz pēc finiša jau bija skaidrs, ka tas bija to vērts, lai arī ļoti priecājāmies, ka šī dzelzceļa līnija netika uzbūvēta plānotajā garumā līdz Rēzeknei. 

Noslēgumā:

·                     Kopējā kilometrāža: starp 100 un 101 km

·                     Laiks: nepilnas 13 stundas

·                     Apēdu: 2 želejas, 4 batonus un 2 banānus

·                     Izdzēru 2l sporta dzērienu + aptuveni 2 l ko uzpildīja un vēl no Ģirta + darida + kola + Bauskas tumšais (pavisam nedaudz).

Un vēlreiz PALDIES Ģirtam un Zanei par organizēšanu, Matīsam par kompāniju, Zanes ģimenei par servisu finišā un visiem pārējiem, kas juta līdz soc. tīklos. 

Tiekamies kādā citā skrējienā.

P.S. Paldies Zanei par kļūdu labošanu.

P.P.S. Links uz edmundu

Nākamreiz...

Kā līdz tam nonākt?

Daudzi, jo daudzi dalās iespaidos, kā viņi nonākuši līdz tam, ka jāpiedalās atjaunotajā skrējiensoļojumā Rīga - Valmiera. Un, protams, tas veiksmīgi arī aizvadīts. 

Pasteidzoties notikumiem pa priekšu varu pateikt, ka es diemžēl izstājos. 

Doma, ka vajadzētu pastāstīt, kā neaizskrēju līdz galam, mieru neliek, un arī Garkalnes stirnubukā sastaptais Edgars (tas kurš no Liepājas), arī mudina, ka vajag uzrakstīt! Pastāstīt citiem, kādas bija manas iespējamās kļūdas, un arī, lai pats labāk atcerētos un neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem nākamreiz! 

Kā tad es pats nonācu līdz tam, ka jāpiedalās? Jau pagājušajā gadā sekoju līdz notikumu gaitai trasē, arī gatavošanās posmam un atskaņām pēc notikuma. Un protams, ka arī mani, tas viss vienaldzīgu neatstāja. Pagājušajā, 2014. gadā, piedalījos tikai 3 skriešanas sacensībās. Kaut kā bija apnicis ierastais Skrien Latvija seriāls un ar domubiedriem piedalījāmies Xrace sacensībās. Vairāk vai mazāk bet skriets tika! Sacensībās pa vasaru bija noskriets Nordea maratons (plānoto 4 stundu vietā gandrīz 5, izgāšanās), tad vasarā bija Cēsu ECOtreils (ar jau bija grūti, bet līdz galam tiku). Pēc tā nosecināju, ka pietrūka garo treniņskrējienu. Un trešās sacensības bija Siguldas kalnu maratona 55 km distance. Arī tā nāca ļoti grūti. Otrajā aplī jau biju gatavs izstāties, bet tomēr saņēmos vēl trešajam aplim un beidzamos noskrējienus un kāpumus ar asarām acīs pieveicu! Gada beigās gan motivācija skriet atkal pavisam sašļuka un 2013. gada noskrieto km rekordu nepārspēju! Vajadzēja atrast motivāciju. Vispirms ziemassvētku nedēļā nospraudu mērķi 100 km nedēļā! Izdevās. :) Kaut kad ap to laiku arī sākās reģistrācija R-V 2015. Mazliet tomēr 107 km agrā pavasarī baidīja. Bija noteikts dalībnieku limits 107. Ziemassvētkos zem eglītes man dalību nepalika, tāpēc nolēmu, ka pagaidīšu līdz 29. decembrim. Ja vēl būs brīvas vietas, tad pieteikšos. Sākumā bija cerība, ka vietu vairāk nebūs, bet kas tev deva. No rīta skatos vēl ir brīvas vakances. 

Gausi pildās R-V. saraksts! Biju domājis, ka būs liela piekrišana un daudzi paliks gribētājos! Līdz pusdienām vēl pauzēšu! @vsk_noskrien

— Tālis (@maziinais) December 29, 2014

Mazliet velku garumā, bet ņemu un piereģistrējos!

Tik ilgi laikam vēl nekad nebiju apsvēris par/pret dalībai sacensībās!

— Tālis (@maziinais) December 29, 2014

Nu jau vairs neko! Kauliņi mesti un atkāpšanās ceļa vairs nav. Mazliet mazāk, kā 3 mēneši līdz startam. 

Janvāra sākums atkal ir galīgi neskrienošs! Pēc uzrāviena decembra beigās atkal atslābums. Tomēr visu laiku mēģinu paturēt prātā, NRM 2014 pietrūka garo skrējienu. Atrodu plašajās interneta ārēs treniņu plānu 100 km distancei. Nav tik traki. pa nedēļu 3 skrējieni, nedēļas nogalē 2 garāki. Sāku tīri neslikti. Gandrīz 3 nedēļas iet pēc plāna, vienīgi nedēļas nogales garie skrējieni nav īsti tik gari, kā plānots. Savas korekcijas ievieš arī smagāki deju mēģinājumi darbadienās vai arī koncerti nedēļas nogalēs. 

Aizvien tuvāk nākot notikumam, sociālajā tīklā Edmunds, Ģirts ar kuru iepazinos vienā no koptreniņiem Baložu velotrasē, tur rūpi par manu netreniņprocesu. Tā ik pa laikam sanāk uzskriet arī kopā ar viņu! Labi sapass mums skriešanas tempi. Tagad ātri caurskatot skrējienu statistiku redzu, ka esmu noskrējis dažus 20+ km skrējienus un vienu 40 km. Tātad ne ko no sāpīgās NRM pieredzes neesmu prātā turējis. Kādā no koptreniņiem ar Ģirtu kaļam stratēģiju, ka viņš pats neskriešot uz Valmieru, bet pavadīšot mani līdz Raganai un tad braukšot mājās. OK! Būs kompānija. Pēdējās pāris nedēļas vēl piedomāju mazliet pie tā ko ēdu (galvenokārt jau cik ēdu). Ar to viss OK! Mazliet gan dancošanā tiek samocīta potīte, kas ik pa laikam liek par sevi manīt, bet skriet tā dikti netraucē. 

Treniņprocesā arī iemēģinu skriešanu mūzikas pavadībā! Pirms skrējiena vēl arī saorganizēju vecāko māsu Zani, kas mani pavadīs atlikušajā distancē pēc Raganas, kad Ģirts ar savu Zani būs pametuši mani. Vēl māsai palīgos piesakās bijusī kolēģe Krista, kas plāno maijā skriet maratonu gluži tāpat kā Ģirts. Un arī tētis ar jaunāko māsu Lolitu ir apņēmības pilni būt pretī distancē, kad nakts jau būs pagājusi. Atbalsta komanda nemanot savākusies pamatīga. Un tas man vienam. Protams vēl ir arī mājās palicēji, kas atbalsta neklātienē! 

Skrējiena priekšvakarā.

Kas treniņos sadarīts, sadarīts. Pienācis 26. marts. Tā kā piektdienu darbā brīvu neņemu, mantas krāmēju jau 4dienas vakarā, lai 5dien vēl ir laika mazliet nosnausties pirms pusnaktī gaidāmā starta. Tā kā man plānots, ka principā visu laiku būs pavadošais auto, tad tiek saliktas 3 drēbju kārtas (+ ceturtā jau pirms mēneša bija sagatavotā tētim, jo uz laukiem neplānojām braukt), kārtīga čupa ar zeķēm, jo tās bija kritiskais punkts Cēsu ECOtreilā, rezerves kedas. Sajaukti dažādu koncentrāciju dažādi dzērieni. Želejas sadalītas pa somām, jo tas, kas būs vajadzīgs līdz Raganai, tiks atdots Ģirta Zanei. Mazliet uztraukums un stress, bet dodos pie miera. 

Sacensību diena

No rīta uz darbu. Pieslēdzās arī mazā māsa, kas studē uzturzinātni un sāk man stāstīt, kas jāēd. :) Laicīgi gan vai ne, bet vienalga Paldies, Loči! :) Tā nu pie rokas ir rozīnes un vēl šis tas no žāvētiem augļiem, cenšos uzņemt daudz šķidrumu. Mājās ir pasūtīti makaroni ar malto gaļu. Darbadienu beidzu mazliet ātrāk un dodos mājās. 

Mājās sagaida Omīte, jo Paulai ir koncerts un tādēļ viņas ar Zani (jau trešā Zane šajā rakstā)  arī nav klātienes atbalsta komandā. Tūlīt dodos pie miera. Plāns ir līdz deviņiem pagulēt, tad mazliet ieēst un ap desmitiem doties uz LU galveno ēku piereģistrēties. Numurs jau ir iepriekš izņemts. Snaužu, ap septiņiem pamostos no trokšņa aiz loga, ko rada pret palodzi līstošs lietus. Gāž pamatīgi. Astoņos, jau ceļos, jo šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar modinātāju. Kad jau sāku šiverēties, tad tik saprotu savu kļūdu, ka varēju vēl stundu gulēt. Pulsometrs salādēts, telefons, portatīvā baterija. Pieres lukturim arī 2 komplekti bateriju vēl rezervē. Mazliet ieēdu, vēl sazināmies ar Rolandu (tas kurš Zauls) un Ģirtu. Sarunājam, ka pa ceļam paķeršu Rolandu un satiksimies LU. Savācu somas, atvados no Omītes un dodos. Auto noparkot īsi pirms pusnakts pie LU galvenās ēkas nav problēmu. Sazvanu māsu. Viņas ar Kristu arī esot ceļā uz reģistrāciju. Stājamies ar Rolandu rindā! Cilvēku daudz, rinda gara. Eklēru (tas bija obligātajā ekipējumā un pirms starta bija jāatrāda) rokās neturu, tas smuki ietīts pārtikas plēvē stāv kabatā. Kad pienākusi mana rinda, attopos, ka pieres lukturi atstāju mašīnā! Bez nelaidīšot. Neko darīt. Jožu uz mašīnu pakaļ! Nākas atkal stāvēt rindā! Nu jau stāvam kopā ar Albertu. Pārspriežam cik ilgi plānots skriet, un kā veicies pagājušās nedēļas piedzīvojumā Rīgas rogainingā. Ik pa laikam ar kādu jāapsveicinās.

Pienākusi arī mūsu kārta. Eklērs tiek atņemts, parādu lukturi, telefonu, saņemu atstarojošo vesti - suvenīru. Iemaksāju drošības naudu. Sasveicinos arī ar Ģirta Zani, viņa brīvprātīgais pie reģistrācijas. Ģirts pats arī jau ieradies. Aiznesam somu ar mantām, kas plānotas līdz Raganai, uz viņa mašīnu. Zane ar Kristu arī klāt. Aizeju parādu, kur mašīna, izstāstu kur, kas salikts, ko pa ceļam vajadzēs. Sasveicinos arī ar Bosu. Prasu, kā viņš vesels. Pēdējās nedēļas viņu vajājušas dažādas veselības likstas. Viņš man atbild: "Vai tad veselie skrien 107 km? " :) Pozitīvi. Iepozējam: 

Nu jau laiks doties uz starta vietu, Brīvības pieminekļa pakājē. Beidzot sasveicinamies arī ar Gundu un citiem mazsalaciešiem (mēs pavisam 4).  Nelielas uzrunas, kopīgi nodziedāta himna un skrējiens var sākties. Simboliski pieskaros Brīvības piemineklim (paņemu sveicienu) un aidā! Pēc pārdesmit metriem visi stāvam pie sarkanā luksofora. Izskriešana no Rīgas tāda saraustīta, kā jau visiem. Līderi strauju attālinās. Temps šķiet tīri komfortabls. Pulss gan augsts, bet ar domu, ka tas dēļ saraustītā skrējiena, turpinām. Soli solī ar Ģirtu. Tempu mums tur Marta. Laiciņš labs! Lietus nelīst, silts. Vēja nav. 

Aptuveni pēc stundas esam Juglā. Saprotu, ka tomēr mazliet par ātru un nometu tempu. Marta attālinās. Visu laiku kaut ko pļāpājam ar Ģirtu. 

Īsi pirms Rīgas apvedceļa

Tā nu esam tikuši ārā no Rīgas un sākas Vidzemes šoseja. Ieslēdzu savu blāvo pieres lampiņu. Pulss nostabilizējies, bet tik un tā šķiet krietni par augstu, Ģirtam krietni zemāks. Treniņos mums parasti ļoti līdzīgi. Viņš man saka, ka es esot par siltu saģērbies. Pēc kāda laika attaisu jauku. Bruņojies esmu ar pudeļu jostu 4x0,125 L isostar dzēriena un želeja. Plāns, ka līdz 2:40 jau būtu jāpamet Garkalnes KP pildās labi. Līdz KP ir jau neliels handikaps. Tas labi, jo beigas noteikti būs lēnākas. Ik pa laikam pieķeru sevi pie domas: ja es tikšu līdz galam, tad būs ... konkrēti vairs neatceros, bet piezogas šīs šaubas. Mēģinu sevi motivēt, ar tekstu, ka es noteikti tikšu līdz galam un šaubas aizgaiņāt, bet tās visu laiku atgriežas. Kontrolpunktā novelku cepuri, atdodu Zanei. Uzpildu izdzertās pudelītes, padzeros brīvprātīgo piedāvāto ūdeni un dodamies ar Ģirtu tālāk. Uz šosejas jau krietni izretojušies. Redzamas tik atsevišķas gaismiņas priekšā un aiz muguras. Pulss joprojām spītīgi augsts. Temps šķiet piemērots. Cenšos skriet pa šosejas nomali. Tā cenšos saudzēt samocīto potīti. Redzam jau Vangažu gaismas. Zane zvana Ģirtam un prasa, kur ir KP. Izstāstām un sakām, ka pēc 20 minūtēm mums vajadzētu būt klāt. Tā arī ir. Kontrolpunkts klāt. Tagad skatos, ka tur handikaps bijis jau 15 minūtes. Nav slikti. Atkal papildinu jostas pudelītes. Padzeros arī brīvprātīgo piedāvāto buljonu. Gards. Pirmo reizi sasveicināmies dzīvē ar Jāni jeb virtuālo paziņu DJ. Viņš apvaicājas, kā skrienas. Atbildu, ka ir OK! Viņš saka, ka viņam gan smagi. Pagājušogad līdz Raganai esot mierīgi aizskrējis, bet nu jau esot grūti pirms Sēnītes. Neko daudz nekavējamies. Skaļi paziņoju, ka Nr 83 dodas tālāk. Tad attapos, ka neesmu želeju apēdis. To jau var arī skrienot. :) Turpinām. Tāpat tērzējot ar Ģirtu. Panākam arī DJ ar kompāniju. Ģirts jau gatavs apdzīt, es saku, ka ne. Skriešu viņu tempā. Tā lēnā garā lejā uz Gaujas tiltu, pāri upei, pret kalnu Murjāņos. Sāk palikt gaišāks, bet joprojām jāskrien ar lukturi. Kāds ātrāks mūs apdzen. Mēs arī laikam kādu apdzenam. Iesmeju, ka Murjāņos fotoradars, nedrīkst pārsniegt ātrumu. Izskrienot no Murjāņiem maratons. Ģirts priecīgs, taisa selfijus. Pirmo reizi tik garu distanci noskrējis. Ar to arī viņu apsveicu. Man selfijs dikti miglains. Īsi pēc tam mūs apsteidz arī Gunta. Apsveicu viņu vārdadienā. DJ arī pāriet soļos pret kalnu. Mēs gan ne! Turpinām skriet. Klāt jau Raganas KP. Ģirts ar Zani mani pametīs. Māsa ar Kristu un Kasparu nekādas ziņas nav devuši! Raganā bija plānots būt 5:40. Handikaps tās pašas 15 minūtes. Apēdu kādu siera gabaliņu un marmelādi. Palūdzu, lai man atšķaida kolu ar tēju, kas brīvprātīgajos izraisīja interesi.  Izsūtu visiem SMS par to cik tālu esmu ticis, atvados no Ģirta un Zanes. Pasaku paldies par atbalstu paņemu savu skrienamo somu, uzlieku mūziku. Kā pirmā sarakstā uzlikta Kalniem pāri! Tas jau dod atkal zināmu impulsu. Māsa ziņo, ka viņi Juglā. Saku, ka man viss OK. Lai tik brauc un tad jau tiekamies. Aptuveni pāris km aiz Raganas pārsteidz mani divi iespaidīga izmēra suncīši, kas draudzīgi neizskatās. Apstājos un sabļauju uz viņiem, lielākais nokaunas un apstājās, mazais gan ne. Atņirdzis zobus nesas virsū. Sabijos ne pa jokam. Nezinu, kas lika viņam apstāties, bet kad mūs šķīra vien kādi metri 3, viņš apstājās. FUUUUU! Lēni dodos tālāk. Kad suņa uzmanība pievērsta nākamajam skrējējam, es atsāku skriet. Zvana Ģirts. Stāsta par stāvolki trasē. Pirmais esot triatlonists, otrais Kristaps Broks, es drīkstot minēt, kas trešais. Jautāju vai tiešām Rolis. Atbilde ir apstiprinoša. Prieks par viņu! Izstāstu par suņiem, bet Ģirts saka, ka neesot neviens organizatoru telefons uz kuru piezvanīt, lai pabrīdina skrējējus. Nu neko darīt! Jācer, ka viss būs veiksmīgi. Turpinu mūzikas pavadībā skriet. Dzinja ar ko gandrīz reizē izskrējām no Raganas KP, jau krietni atrāvusies. Atkal zvana māsa. Kur es esot. saku, ka kādi 4 km aiz Raganas. Pēc dažām minūtēm arī viņi klāt. Pasaku, ka man neko nevajag, ka varu turpināt skriet. Attopos, ka neesmu papildinājis dzērienu jostu. Atdodu tukšās pudelītes izstāstu, ko man vajag un turpinu skriet. Zane vēl prasa vai somu neatdošu. Saku, ka ne! Dikti jau netraucē. Tā kā viņas ar Kristu ir plānojušas kādus 10 km noskriet, tad nedaudz pabrauc uz priekšu un piestāj ceļmalā, sapilda pudeles un pievienojas man. Atslēdzos no mūzikas un atkal jautrā kompānijā turpinam. Solis krietni lēnāks, gaišs, pļāpājam. Ir noguruma pazīmes. Pirms pagrieziena uz Bīriņiem atļaujos pāriet soļos. saku meitenēm, ka te taču pret kalnu. Kaspars pabraucis ar auto 5 km uz priekšu un gaida mašīnā snauzdams. Tā viņiem sarunāts ik pa 5 km. Kad meitenes pirmos 5 km noskrējušas attopos, ka neesmu želeju iepriekšējā KP notiesājis. Daru kas darāms. Atdodu arī mugursomu. Tomēr bez bija vieglāk. Nosecinu, ka pulsometrs arī grasās nomirt, atdodu to Kasparam mašīnā lādēt. Papildinu tukšās dzēriena pudeles. Kristai arī līdz tīrs H2O, kas tiek nest rokā. Kad esam gatavi turpināt, mēģinu telefonā noķert satelītus, lai nezaudētu GPS distanci, bet kaut kā neizdodas. Krista uzsauc, ka jāskrien, tuvojoties fotogrāfs. Atmetu ar roku edmundam un skrienam. 

Lukturi arī neesmu vēl atdevis

Nu jau ar vien biežāk pārejam soļos. Sagurums jau krietni liels. Sāk berzt kaut kur bikses, un sāpēt potīte. Garš tas pārskrējiens no Raganas līdz Braslas KP. 18 km ar garām taisnēm. Pretī brauc arī pa kādai fūrei, kuru radītais virpulis ir pamatīgs. Labi, ka nenones no ceļa. Pirms Inciema kalnup atkal pārejam soļos. Pa kalnu lejā mēģinām skriet, bet ar lielu piespiešanos. Radās ideja par ceļa zīmēm ar trijstūrīšiem un apļiem. Līdz tai ejam,  tad atkal skriesim. Tā mēģinām kustēt.

Izmantoju zaļo pieturu. Uzkāpt atpakaļ uz ceļa uzbēruma pavisam grūti. Īsi pirms pēdējā kalna pirms Braslas, Kaspars gaida. Pasaku, ka pēc tilta ir KP, lai brauc uz turieni. Meitenes līdz turienei skries. Klāt arī ilgi gaidītais Braslas KP. Tas pārskrējiens bija nāvējoš, bet joprojām esmu dzīvs. Beidzot atļaujos piesēt. Apēdu kādu marmelādes gabalu un sieru. To, ka marmelāde labi iet iekšā Cēsīs un Siguldā pārbaudīju pagājušajā sezonā! Atkal padzeros tēju ar kolu. Paņemu pulsometru, un plānos cimdus. Esmu gatavs turpināt. Zane iesēžas mašīnā pie Kaspara, mēs ar Kristu turpinām. 

Līdz Valmierai maratons.

 Nu jau handikapa vairs nav! No plāna atpalieku minūtes 15. Skrienam ejam, ejam skrienam, Krista visu laiku pļāpā, mēģina dzīt mani uz priekšu. Padoties nedrīkst. Nu jau mūs tikai apdzen. Es vairs neesmu spējīgs kādu apdzīt. Kādus km pirms Straupes uz ceļa kāds sabraukt dzīvnieks. Atceramies abi ar Kristu par Zanes stāstīto spēlīti. Neatceros vairs, ko Krista teica, kas tas ir, bet es teicu, ka jenots. Kad jau bijām blakus, tad aste, kā aris nodeva nelaimīgo ceļa šķērsotāju - bebrs, jeb kā vēlāk twiterī aprunājām nelaimīgo dzīvnieku: mežacūka ar airi. Pirms Straupes mums atkal pievienojas Zane. Skrienam. Norunājam, ka pie tā tur trijstūrīša ar aplīti pāriesim soļos, bet kas tev deva. Piebrauc līdzās busiņš, vīrs attaisa logu un ievērojamā skaļumā mūs atbalsta ar dziesmu par Zilo karbunkuli. Nu kā tu pāriesi soļos, jāskrien. Ieskrienam Straupē. Sākas ceļu remonti. Te jau mazliet treil segments parādās. Iesmeju, ka jāvelk krosa kedas. Tās arī mašīnā. Nolemju, ka ir laiks pārģērbties. Savādāk noberzīšu visu vēl trakāk. Tā nu Straupes DUS Lukoil pārģērbjos. Tiesa ārpus KP, bet nu tā pat par vietām necīnos. Vēl pienāk klāt kāds igaunis un prasa, kas te notiekot. Izstāstu viņam, ka skrienam no Rīgas uz Valmieru, sacensības. Viņš savu ziņkāri apmierinājis dodas savās gaitās. Esmu pārģērbies un dodos tālāk. Atlikusī distance sarūk, bet kļūst ar vien grūtāk. 

Pirms Plāča celtnieki būvē veloceļiņu! 7dienā strādā! Laikam jau termiņi spiež! Ar Kristu nosmejam, ka viņam droši vien, grūtāk nekā mums. Plācī pa kalnu uz leju arī nav spēka skriet. Motivēju sevi atkal līdz ceļazīmei paieties un tad turpināt skriet. Cenšos sev atgādināt, cik grūti bija Siguldā! Un cik daudz jau ir noskriets, ja netikšu līdz galam, nākamgad būs jāsāk no jauna. Un Sveiciens arī no Mildas Sīmanim jānodod. Šķērsojam tiltu pār upi. Pamanu, ka pretī brauc riteņbraucējs. Atpazīstu tēti. Saņemos! Jāskrien. Nu jau atkal emocijas un varu paskriet. Tētis stāsta, ka auto atstājuši Stalbē un Ločis ar skrienot. Citi, kas skrienot pa priekšu izskatījušies krietni švakāk kā es. Kā nu bija kā ne, nezinu! Ločis ar klāt. Stāsta, ka citi skrējēji brīnījušies kur viņa skrienot. Viņa jokojusi ka skrienot no Valmieras uz Rīgu. Īsi pirms Stalbes kāpums. Krista noskrējusi pusmaratonu! Pēdējos metrus sprinto. :) Es gan lēnu garu. Uzskrienu kalnā. Lejā jau arī Stalbes KP. Atkal piesēžu. Pasūtu, lai no mašīnas atnes manis sasmērētas desmaizes. Prasās. Atvelku elpu, sēžot paceļu kājās uz tēta riteņa. Daudz neko sēdēt nesanāk. Tētis mudina doties tālāk. It kā sāku skriet/iet. Kā nekā šis taču ir skrējiensoļojums. Iet drīkst. Tētis apbrīno meitenes, kas vieglā skrējiena solī mūs apsteidz. Man tam nav spēka. Krista sāk kalt plānus kurā pieturā atvienoties, jo viņai jātiek atpakaļ uz Rīgu uz darbu. Viņa vēl mēģina mani pielauzt paskriet, mazliet sanāk, bet vairāk nevaru. Sāp potītes abas. :( Pats jau esmu padevies. Vairs neko daudz nerunāju, bet nedrīkstu pievilt savus atbalstītājus. Žēl viņu patērētā laika. Daibes pagrieziens. Mēģinu pa kalnu lejā skriet. Grūti. Zane aizskrien tālāk pēc Kaspara, jo Kristai pēdējais laiks doties uz autobusu. Vēl ceļmalā piestāj vīri, kas uzmundrina, ka pirms daudzpadsmit gadiem arī esot skrējuši. Neatceros vairs stundas, bet līdz Valmieras rajona robežai bija kaut kāds laiks un atlikusī distance bija vēl ilgākā laikā pievarēta. Tētis piedāvā man štoku ar ko atbalstīties, būšot vieglāk. Saku, ka es Cēsis arī mēģināju, bet nesanāca. Pienācis laiks arī atvadīties no Kristas. 

Tētis vairāk piestāt neļauj, lai tik turpinot pekāties uz priekšu. Atvados no Kristas, pasaku paldies! Un esmu nolēmis turpināt līdz pieturai un tad tur apsēsties. Krista prom. Tētis tomēr sameklē koku, dažus soļus pasperu ar to, bet nav vērts. Es jau esmu padevies. Līdz pieturai tieku un apsēžos atvilkt elpu. Saku, ka viss man pietiek. Tētis vēl mēģina pierunāt, lai atpūšos un turpinu. Piebrauc arī Zane ar Kasparu ar mašīnām. Uzsedz man segu un dod arī tēju. Pienāk arī Gunda. Viņa soļo. Saka, lai atpūšoties un turpinu. Sāku briesmīgi trīcēt. Tētis vēlreiz pārjautā vai tiešām viss? Atbildu, ka jā! Šoreiz nebūs! Iekāpju mašīnā. Tiek uzlikts uz jumta ritenis un dodamies. Saku, ka jāiebrauc Valmierā jāpiesakās, ka esmu izstājies. Pa ceļam apdzenam skrējējus, bet man asaras acīs. Visvairāk par to, ka esmu pievīlis savus atbalstītājus. Pēc pulksteņa sanāk pietrūkst 22 km. Autobusa pietura Kalnozoli.

Šo pieturu atcerēšos. Katru reizi, kad brauksim uz laukiem un atpakaļ! Valmierā pie baznīcas, kad dodos ziņot par savu izstāšanos draudzīgais noskrieniešu kolektīvs saka, ka vedīšot mani atpakaļ, lai tik turpinot skriet, bet es atkal jau trīcu. 

Nobeigumā...

Nevienu brīdi nebija doma: Kam man to vajag? Tagad vēl jo vairāk ir motivācija, ka nākošgad mēģināšu atkal, ja tāda iespēja būs. Sveiciens palika pie manis.

Mēģinot iemigt, jutās ceļi mazliet, bet nākamajā dienā pašsajūta bija Ok! Nevarētu teikt, ka seku nekādu, bet pēc pagājušā gada NRM bija krietni smagāk. 

Viela pārdomām.

Varbūt KP vajadzēja uzkavēties ilgāk. Bet galvenais ir ēst. Lai nebeidzas "degviela". Un protams treniņi. Garie treniņi. Ar vienu četrdesmitnieku sagatavošanās procesā un neregulāriem 50 km nedēļā ir par maz.....

Mans ceļš līdz debijai Siguldas kalniņos un pati debija ar!

Daudz ir lasīti dažādi apraksti par skrējēju piedzīvojumiem garākos un īsākos kalnu skrējienos. Bieži vien tajos gala secinājums ir, ka katrs no šiem pasākumiem vairāk vai mazāk, bet parastam ierindas skrējējam ir cīņa ar sevi. Piespiesties un pārvarēt. 

Kolēģi no "2 kokiem un citiem zvēriem" Siguldas kalniņus dažādās distancēs jau ir baudījuši daudzus gadus. Neņemos apgalvot, ka jau no pirmsākumiem, bet krietni sen. Pats arī reiz biju aizbraucis nedaudz pajust līdz, bet tas bija tik uz kādu pusstundu piestāt Siguldas Pilsētas laukumā garāmbraucot. 

Vēlme pamēģināt kā tas ir, arvien pieauga. Jo vairāk lasu dažādus rakstus noskrien.lv, jo vairāk gribas pamēģināt. Ir skaidrs, ka nekādi dižie kalnu treniņi man nesanāks. Atliek tik treniņos deldēt Purvciema asfaltu. Neliela cerība parādījās, kad Rīgas Ome paziņoja, ka vasarā 2 mēnešus noīrējusi mājiņu Kalngalē. Nodomāju. Super! Varēšu izskrieties pa jūrmalu un arī piejūras kalniņiem. Tomēr kāda pārmaiņa pēc pilsētas. Protams plāns krietni izgāzās, jo reāli ja pa pludmali vēl mazliet paskrēju, tad pa mežiem izskrēju tieši vienu reizi, atvaļinājuma priekšpēdējajā dienā. Arī brīvdienu garie skrējieni laukos Mazsalacā šovasar bija krietni mazāk. Tā vasara jau tuvojās beigām. Noskrienieši ar labiem panākumiem bija startējuši Monblāna skrējienā un arvien tuvāk nāca Siguldas piedzīvojums. Tā kā šosezon bez Skrien Latvija, startēju arī četros no pieciem xrace posmiem, tad izlēmu, ka nenāktu par ļaunu iegādāties apavus, kas piemēroti tieši apvidus skriešanai nevis asfaltam. Iegādāju spilgti dzeltenas adidas kanadia tr5. Nedaudz ietestēju pirms Jūrmalas xrace posma. Forši. Ērtas un labas. Arī xrace nekādas problēmas nesagādāja kaujas apstākļos. 

Tas tā ievadam...

Pienāca Septembris. Epastā saņemu ziņu no "otra koka" -ozz- , ka atvērta pieteikšanās SKM. Viņš apņemoties pieteikt komandu. Tā nedaudz ietaupot uz dalības maksas rēķina. Sāku apdomāties kuru distanci izvēlēties. Skaidrs, ka 54 km noteikti neesmu gatavs. 14 vai 34? Četrpadsmitnieks šķiet, ka varētu būt par maz un nesanāks izbaudīt visus kalniņus, jo skaidrs, ka trase būs astotnieka formā, divas cilpas. Mazākā distance otro cilpu neskries. Apmēram nedēļu svārstos un piesakos uz 34. Bažas nedaudz rada arī tas, ka garākā distance, kas līdz šim ir noskrieta ir 32 km. Kaut kad pagājušajā ziemā. Un tas bija pa ielām, nedaudz iekļaujot Biķernieku mežu. Tātad atkal pa asfaltu. 

Laiks rit. Pienāk oktobra pirmie datumi un esam starta sarakstā. "2 koki un citi zvēri" plaši pārstāvēti. Pavisam 18 dalībnieki pa visām 3 distancēm kopā. 

Nedēļu pirms sacensībām vēl izskrējos pa Ņergu iecienītajām treniņu vietām Biķerniekos un Šmerlī. Nosecinu, ka kedas arī šajos apstākļos sevi attaisno un nav pamata sūdzēties. 

Aizmirsu piebilst, ka Septembra sākumā arī pabiju Siguldā. Paldies par to Lindai un Mārtiņam. Pēc šī koptreniņa galīgi saguruma nebija un arvien vairāk likās, ka 34 km būs pa spēkam.

Nu jau klāt arī 25. oktobra vakars. Vēl vakarā īsti nebijām izlēmuši vai mana atbalsta komanda arī dosies līdz vai nē. Jo Paulai bija nelielas veselības problēmas, savukārt laika apstākļus solīja ne īpaši piemērotus, lai bērns pavadītu aptuveni 6 stundas pie dabas. Tā nu vakarā lēnu garu krāmēju somu. Prātoju ko vajadzēs līdzi distancē. Iegādāti AXA batoniņi. ISOSTAR dzēriens + 3 L dzeršanas sistēma. Sākumā vēl bija doma, ka noteikti vajadzētu želejas, bet pārdomāju. Tā kā sistēmā ISOSTAR liet negribējās, tad tika sapildītas jostas pudelītes. Kopumā tieši 0.5 L. Maz. Tādēļ vēl 0.5 L mīkstajā pudelē tiks paņemti līdz somā. 

Rīts. 

Brokastīs auzu putra. Tēja termokrūzē līdzi, ko pa ceļam izdzert.

No iepriekšējās pieredzes zinot, ka batoniņi kaut kad nošķebinās somā tiek iepakotas arī 2x2 desmaizes. Tās ņemšu trasē līdzi :) Atbalsta komanda paliek mājās, jo nemīlīgs vējš pagalmā dzenā koku lapas. Un kad deviņos ieradusies arī māsa ar ko sarunāts braukt kopā sākas arī lietus. Bučas komandai. Pasaku, ka varēs sekot līdz arī endomundo tiešsaistē, kamēr telefonam bača izbeigsies, un dodamies ar Lolitu ceļā. Lietus tā arī visu ceļu līst. 

Ap desmitiem esam noparkojušies Pilsētas laukumā. Dodamies pēc numuriem. Joprojām līst. Te stiprāk, te švakāk, bet visu laiku. Nopriecājos, ka labi, ka atbalstītāji siltumā un sausumā. Numuri saņemti. Vēl uz WC. Pagaidām gan vēl bez rindām. Mašīnā pārģērbjos. Māsa jau gatava, jo pie manis no rīta atskrēja. 

Nolemju, ka gana silts lai skrietu īsbiksēs nevis siltajās garajās. Plikos apakšstilbus tāpat piesegs kompresijas zeķes. Mugurā tiek uzvilkts termokrekls ar windstopperi, pa virsu oranžais "divstundnieku" krekls no iepriekšējās Skrien Latvija sezonas. Somā 4 batoniņi, 2x2 desumaizes, 0,5 L ISOSTARs un 3 L tīra ūdens. Ap vidukli vēl 4 mazās pudelītes ar ISOSTAR. Jaku ērti iebāzt somā vairs nevar, tādēļ tā tiek nostiprināta zem gumijām. Būs ērtāk arī dabūt laukā. Dodamies iesildīties un tad jau uz startu. Vēlreiz uz WC. Šoreiz jau krietni jāstāv rindā. Kad rinda izstāvēta visi jau tiek aicināti uz startu. Nokļūstam kalna lejā. Vēl nedaudz paskraidu, aprunājos ar pāris paziņām. Satieku arī -ozz-. Viņš bruņojies ar nūjām. Plānā 54 km distance. 

Tā jautrā gaisotnē arī sākam skaitīt: 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1....Aiziet!!!

Kā jau iesācējiem pienākas šoreiz startēju no pašas aizmugures. Zinu, ka nekādu ambīciju nav, pirmais kalns būs gana grūts. Rāpjamies kalnā. Galvā skan dziesmiņa no multenes par suņu meiteni Loti... "mierīgi, mierīgi, mierīgi un lēni, lēnā dziesma tagad skan nesteigsimies zēni"...  :)  Māsa nedaudz atrāvusies. Andža ar tepat blakus. -ozz- atrāvies. Skatos, ka priekšā cilvēki liek kājas meklējot stabilāku atbalstu un labāku saķeri. Nebeidzu priecāties par savām kedām. Saķere lieliska. Atpakaļ lejā neslīd. Pēdējos kāpuma metros pamanos pat kādu arī apsteigt uz aiziet distancē. Lietus joprojām līst. Skatos, ka pitstopa teltī arī jau krietns sastrēgums. Kāds kaut ko atstāj, kāds kaut ko paņem. Pats neko šeit atstājis nebiju. Viss, kas distancē varētu noderēt ir somā. Aizmirsu piebilst, ka arī pieres lukturis :) 

Īsi pirms slimnīcas, esmu jau savā skriešanas ritmā iegājis, kāda balss saka: "Čau, Tāli!" Alīna. Atņemu sveicienu. Apvaicājos cik daudz viņa skries. Vēl kādu vārdu pārmijam, bet turpinām skriet. Šķiet, ka varētu nedaudz atrauties, bet slimnīcas noskrējienā (vairāk nokāpienā) atkal jau esam visi kopā. Vēl nobrīnos, ka Alīna skrien vibramos. Vai tiešām neslīd? Garām paskrien arī Gunda. Augšupceļā mani atkal uzrunā! Šoreiz Ilze jeb ekstrēmā ar ko pagājušajā sezonā bijām vienā komandā. Atpazinusi droši vien pēc divstundnieku krekla. Kad jau esam atkal uz ielas nedaudz kāpinu tempu. Panāku Gundu. Apsteidzu. Pa zālīti tīri forši skrienās. Aiz bobsleja trases nost no ielas, krūmos iekšā. Noskrējiens. Sāku lēni un prātīgi turēdamies pie lazdām un citiem kokiem. Katrs mēģina tikt lejā kā nu sanāk. Taciņas jau krietni noslidinātas. Pamanu, ka pa kādu no blakustrajektorijām arī Gunda pietuvojusies. Šajā mirklī pieņemu lēmumu, ka man priekšā skrienošie ir pārāk lēni. Aiziet. Viens koks, otrs koks, nu jau redzu kalna leju un kokus vairs neizmatoju, bremzēt nav vērts jo sāksies nekontrolēta slīdēšana. Izvēlos kontrolētu skrējienu un laimīgi jau esmu pļavā un tālāk jau uz ceļa. Dodamies Gaujas virzienā. Šķiet, ka nevienu līdzenajā posmā apsteigt neizdevās, bet kāds no kalnā apsteigtajiem gan atkaro savu pozīciju. Esam jau tikuši līdz Kaķīškalnam. Panāku māsu. Apvaicājos kā ir? Esot viss Ok. Apsteidzu arī dot. Par to man pārsteigums.Turpinu rāpties kalnā. Veiksmīgi esmu augšā. Atkal mazliet pa ceļu un noskrējiens pie Ķeizarkrēsla. Noskrējienā atkal temps labs. Izdodas kādu apsteigt. Otrā pusē augšā pa trepēm jau atkal lēni prātīgi visi zosu gājienā. Atkal pie sevis dungoju Lotes dziesmiņu. Kalna galā medicīnas darbiniece aicina visus mierīgi elpot un turpināt distanci. :) Atkal noskrējiens. Protams atkal kādu apdzenu. Saķere man laba. Uz ceļa. No ceļa nost. Pāri upītei, atkal jārāpjas kalnā. Šis jau krietni noslidinātāks. Mazliet vairāk jāpiedomā kur un kā likt kājas, bet tā viss ok. Laimīgi augšā un turpinu. Distancē jau pavadīta gandrīz stunda, bet noskrieti tik nepilni septiņi km. Nez kāpēc biju iedomājies viss trīsdemitčetrinieks man būtu pa spēkam četrās stundās. Saprotu, ka pilnīgi nereāli. Atkal jau pa kalnu lejā. Jāšķērso upīte. Skatos, ka priekšējie izmanto pārkritušos kokus, citi akmeņus. Ātri novērtēju, ka pāris metrus pa straumi uz augšu upe ir platāka, bet krietni seklāka. Kājās galīgi slapjas vēl nebija, bet zināju, ka ar sausām līdz finišam tāpat netikšu. Nav ko bremzēt. Divi lieli soļi un esmu jau pāri upei un pāris konkurenti arī apsteigti. Pa celiņu uz gājēju tiltu. Pa ceļam arī fotogrāfs. Paldies par bildēm. Arī sevi sazīmēju tālumā. Uz gājēju tilta sazīmēju, ka skrienu aiz Krastiņroberta. Novadnieks. Tilta otrā pusē sazīmēju arī -ozz-. Man ātrums nedaudz lielāks, tāpēc tuvojos. Nolemju, ka turēšos aiz muguras cik vien varēšu. Gan jau ka viņš vienkārši nedaudz atvelk elpu. Daži līkumi pa taciņām un atkal kāpums. Esmu jau Mārtiņam (-ozz-) blakus. Viņš apvaicājās, kā sokās. Atbildu, ka ir baigi OK. Tā arī viņš paliek aiz muguras. Ik pa laikam padzeroties gan ūdeni no sistēmas gan ISOSTARu no jostas pudelēm turpinu. Skrienās tīri ok. Temps nav nekāds lielais, pulss arī augsts, bet jūtos komfortabli. Taciņas, lapas, dubļi, tiltiņi. Pamanu Gaujas otrā krastā caur kokiem arī Bobsleja un kamaniņu trasi. Esam jau pie Krimuldas serpentīna. Noskrējienā tik raiti neiet. Kādas vietas atkal tiek zaudētas, bet skrienu. Klāt jau arī pirmais dzirdināšanas punkts. No iepriekšējo gadu atsauksmēm zināju, ka izvēle būs gana plaša. Paņēmu laikam padzerties sporta dzērienu, apēdu pāris šokolādes gabaliņus un marmelādi. Sen jau bija gribējies izmēģināt to šādā situācijā. MMM ir OK! Garšo. Paņemu vēl siera gabaliņu, kādas vīnogas un 1/4 apelsīna un dodos prom. 

Jau kādu laiciņu iepriekš bijām sākuši mainīties vietām distancē ar kādu pāri. Noteikti no noskrieniešiem, bet lietotājvārdus nezinu. Ik pa laikam tik maināmies. Uz kalniņiem es apdzenu uz līdzenā viņi apdzen mani. 

Klāt arī Gaujas tilts, pagrieziens pa labi, vēl nedaudz un esmu tur pat kur viss sākās. Kalnā atkal dungodams mierīgi, mierīgi, mierīgi un lēni. Sākot kāpienu sazīmēju, ka -ozz- arī tepat. Viņš izvēlas kreiso pusi, es tāpat kā startā labo un beigās pa vidu. Puskalnā vēl atskatos, ka māsa arī tepat. Viņai tikai finiša kāpiens un viss. Izskatās, ka pirmo apli būs izdevies ieskriet 2 stundās. Kur bija prāts iedomāties, ka visu pievarēšu 4 stundās. Bet ne jau par to ir stāsts. Augšā atkal pitstops. Tagad neatceros, bet droši vien ka atkal padzēros, ieēdu šokolādi un atkal jau marmelādi un dodos tālāk. Skrienošais pāris mani atkal apsteidz. Īsi pirms slimnīcas gan puisi strauji sabremzējas un ķeras pie kājas, bet cik noprotu pēc sekojošajiem soļiem aiz muguras, distanci turpina. Noskrējiens pie slimnīcas pa taciņām jau krietni raitāks. Augšā varētu skriet, bet es lēni tipinu. Nonācis uz ceļa pāreju soļos, padzeros. Trases tiesnese prasa vai viss kārtībā. Optimisma pilns atsaucos, ka viss kārtībā. Pagrieziens pa labi. Atsāku skriet. Apdzen mani atkal kādas daiļā dzimuma pārstāves. Nogriežamies uz taciņas. Te jau dubļi krietni lielāki. Atkal noskrējiens. Sāku atkal lēni un prātīgi, mierīgi, mierīgi, mierīgi un lēni... Noskrējiens palicis krietni sarežģītāks. Bet man atkal izdodas labi tikt ar to galā. Uz ceļa, atkal taciņas gar Gauju. Kaķīškalns. Atkal tieku uzrunāts ar jautājumu kā "divstundniekiem"? Šoreiz tā ir Inese. Atsaku, ka ir labi. Nosmejam, ka divās stundās šodien diezvai ieskriešu. :) Jau tagad distancē pavadītas 2:15:00 aptuveni. Tad novienojamies, ka mazo distanci tomēr varētu gan 2 stundās ieskriet. :) To posmu no Kaķīškalna augšas līdz Ķeizarkrēslam gandrīz visu noeju. Pa kalnu uz leju atkal skrienu. Lejā. Atkal otrā pusē augšā pie māsiņas. Pa ceļam vēl plēšam jokus ar citiem dalībniekiem. Paskriet jau tāpat nevar, jākāpj lēni. Augšā māsiņa atkal visus uzmundrina ar tekstu, ka nu jau uz finišu. Vīri priekšā atbild, ka viņi vēlreiz skriešot. es piemetinu, ka es gan vairs nebūšu, lai mani negaida. Tā ar smaidu sejā turpinu. Noskrējiens. Uz ceļa. Upīte. Kāpiens. Nu jau vēl grūtāks. Puskalnā zvana telefons. Māsa. Rokas slapjas, arī nedaudz dubļainas, neizdodas pareizi saglāstīt ekrānu un atbildēt. Tieku līdz virsotnei, apslauku dubļus un zvanu atpakaļ! Lai nav jāstāv turpinu iet. Māsa veiksmīgi nofinišējusi, pārģērbusies, dodas ar Andri uz Rīgu. Atslēgas nolikusi, vēl apprasās, kā man. Atbildu, ka viss OK. Noskrieti nepilni 19 km laiks gandrīz 3 stundas. Noskrējienā atkal nedaudz atraujos un izmantoju iespēju ieskriet krūmos. Mazs pitstops un turpinu. Atkal jāšķērso upīte. Izveicu tādas pašas darbības, kā pirmajā aplī un atkal kāda vieta atkarota. Klāt jau gājēju tilts. Lēnu garu rāpjos kalnā. Kalna galā atkal apsteidzu skrienošo pāri. Pa taciņām, pa dubļiem. Bobsleja un kamaniņu trasi vairs nemanu. Sabiezējusi krietna migla. Sajūtas kā pasakā. Priekšā un aiz muguras skrienošie nav tālu. Viņus dzirdu, bet miglā saskatīt nevaru. Piefiksēju, ka noskriets pusmaratons aptuveni 3 stundās. Atkal priekšā pamanu vienu meiteni ar kuru arī līdz serpentīnam kopā aizskrienam. Lejup skrienot apsteidzu viņu. Īsi pirms pitstopa priekšā atkal skrienošais pāris. Apņemos, ka skriešu kamēr redzēšu dzirdinātavu, tad drīkstēšu pāriet soļos. Ir, redzu, sāku iet. Nu jau pitstopā uzkavējos ilgāk. Vairākas glāzes dzēriena izdzeru, ēdu sieru, marmelādi, vīnogas, šokolādi. Te arī jāsmaida fotogrāfam. šķiet nu jau esmu gana atpūties, paņemu vēl kādu vīnogu un šokolādes gabaliņu un dodos tālāk. Šķiet, ka kaut kur tuvumā jābūt arī -ozz-, bet nemanu viņu. Pirms Gaujas tilta tiesneši norāda, ka jāskrien pa labi pa taciņu. Sākumā nesapratu, bet tad ātri attapos, ka pa tiltu jāskrien pāri pa otru pusi. Uzkāpju pa trepēm nedaudz atvelku elpu un atsāku skriet. Drēbes viscaur slapjas jau labu laiku. Velocimdi dubļaini. Puņķi noslaucīt vairs īsti nevar. Noskrējiens no tilta, pagriežos pa kreisi. Skrienam. Pretkustība. Līderi šķiet jau aizskrējuši. Paspēju sazīmēt Babītes Chingonu. Tiesneši vēl laipni norāda pēdējie 6 km. Urā! Nekas daudz jau vairs nav atlicis. Noskrieti jau ap 25 km. Saprotu, ka man garmins samērīs mazāk 34. Bet tas jau štrunc. Kuru gan tas tagad uztrauc. Esam jau kāpumu pievarējuši. Tāda grupiņa 4 vai 3 pirms manis, kāds arī aiz. Arī meitene. Priekšā tāds indīgs noskrējiens. Atkal jau ļaujos kontrolētam noskrējienam un priekšā esošo apsteidzu. Meitene jau krietni atrāvusies. No šī posma daudz neko neatceros. Laikam bija jau autopilots. Zinu ka skrēju diezgan lēni. Bija arī makšķernieki ar teltīm. Skrienu pa taciņām un atceros, kā pirms gada te ar Paulu un Zani rudenī slēpņojām. Dažus posmus uz taciņas pat atpazīstu. Atkal garš kāpums. Panāk mani pāris kolēģi. Mēģinu turēt līdz bet īsti nesanāk. Un tad priekšā pati saldā kulminācija. Ko tādu nebiju gaidījis. Sajūta bez maz vai kā stāvot klints galā. Atpakaļ ceļa nav. Šajā brīdī apdomājos, ko te darīt tumsā! Diezgan tehnisks posms, bet bez starpgadījumiem esmu laimīgi ticis lejā! Priekšā atkal upīte. Te nu gan īsti nekādu variantu nav. Skatos, ka kolēģe ar nūjām izmēra ka krietni dziļš. Nosecinu, ka man būtu līdz celim. Viņa atbalstoties uz nūjām pārlec. Čalis arī. Mana kārta. Atsperos ar kreiso kāju, piezemējos uz labās. Neveiksmīgi, bet ne tik ļoti, lai tagad mestu mieru. Noskrieti vairāk kā 28 km. Aizmirsu piebilst, ka labā potīte jau labu laiku niķojās arī dejošanas mēģinājumos, bet līdz šim šodien nebija traucējusi. Nedaudz pakustinu, pastaipu un aiziet.Ķeru rokā meiteni ar nūjām. Taciņas gar Pēteralu. Tās atkal atpazīstu no pagājušā rudens piedzīvojumiem. Atkal pāri strautam un kāpiens kalnā. Ir panākts kolēģis, kas aizmuka pirms tehniskā nokāpiena. Meitene atraujas. Nu jau esmu uz Pēteralas ielas. Saprotu, ka augšup vairs tikai palicis finiša kāpiens. Bet spēka nav. Lēnām sāku skriet. Izdodas. Nedaudz jau kāpinu tempu. Izdodas aizbēgušos panākt. Noskrējienā pie Gaujas tilta meiteni apdzenu, vīram sekoju. Skatos pulkstenī 4:50:00. Laikam 5 stundās neieskriešu. Rēķināju, ka starta kalns paņem aptuveni 10 minūtes, kalna pakājē garmins rāda 4:52:00. Ir jau skaidrs, ka piecās stundās jāmēģina ieskriet būs nākamreiz. Atskatos, ka meitene ar nūjām arī pietuvojusies. Sākam kāpt kalnā! Nekur nesteidzoties. Pa ceļam redzu, ka viens kolēģis piestāj un apsēžas uz koka sakopot pēdējos spēkus. Es neapstājos. Vēl mazliet un tad jau tas būs galā. Pulkstenī vairs neskatos. Piecas stundas šoreiz nebūs! Kāpju pa kreiso pusi. Pa trepēm. Kad pievarētas apmēram 2/3 dzirdu ruporā uzmundrinājumus kas veltīti man. Arturo ruporā uzsauc: "Aiziet maziņais!" (Vajadzēja gan mazīnais) bet tas tā! Esmu jau pieradis. Vēl arī Darja uzsauca. Esmu uz emocionāla pacēluma viļņa. Sakopoju spēkus un skrienu. Jā tieši tā skrienu. Pret kalnu pa dubļiem, bet skrienu. Esmu augšā un vēl daži metri līdz finišam. Viss esmu finišējis. Spiežu stop garminā un nosecinu, ka esmu ļoti tuvu piecām stundām. Man atņem čipu. Pēc rosības finiša zonā noprotu, ka finiša kalnā parādījies arī Ņergu Mārtiņš. Viņš finišē 54 km distancē. Zvanu savai atbalsta komandai, ka esmu laimīgs ticis galā. Telefons izmircis, tāpēc saku atzvanīšu vēlāk. Beidzot pamanu arī -ozz-. Izskatās pārmocījies. Es saku, ka man pilnībā pietika, bet pēc 14 gan būtu mazuma piegaršas. Tagad ir tā kā vajag. Viņš arī apsver iespēju mest mieru, bet kā pēc mirkļa konstatēju tomēr ir devies arī otrajā garajā aplī. Pārģērbjos. Mašīnā mani sagaida māsas atstātie keksiņi. Dodos atpakaļ uz sacensību centru pēc zupiņas. Vēl kādi vārdi ar Gundu, kas plāno doties vēl pēdējā aplī, arī Inga tepat. Ar skatienu viņas pavadu un dodos mājās. Priekšā vēl ceļš līdz Mazsalacai.

Kopsavilkums:
Tagad es zinu kas tas ir SIGULDAS KALNU MARATONS. Garajai distancei noteikti vēl nebiju gatavs, bet pēc finiša varēju vēl skriet. Vēl gribējās, bet šoreiz labāk apstāties tad, kad mazliet vēl gribas. Pēc 14 būtu mazuma piegarša. No dzērieniem izdzēru 0.5 ISOSTAR, kas bija jostas pudelēs un aptuveni 1 Litru no 3 kas bija līdz. Pārējais viss bija lieks šoreiz. Ar uzsvaru uz šoreiz. Un galvenais secinājums: Skrējienu baudīju.
Atvainojiet, ka tik gari sanāca, bet gribējās padalīties.

Tādi rīti, kā šis....

Cik nav dzirdēti stāsti par to kā visu kopainu veido daudz un dažādi sīkumi. To lieliski pierāda šis rīts.
Sāku dienu ar rīta skrējienu. Desmitajā kilometrā jau bija tik gaišs, ka tika izslēgts pilsētas ielu apgaismojums. Pirmais mazais prieciņš! Pavasaris vairs nav aiz kalniem.
Tālāk jau mājās duša, brokastis, došanās uz darbu.
Meitenēm otro reizi skan modinātājs. Paula neredzēja, ka esmu istabā, bet modinātāja tanti apklusinājusi nevainīgā balstiņā sauc mammu: "Mammīte! Mammīte! Kā tu domā celsimies šodien uz skoliņu?" Acis neatverot un mammas atbildi nesagaidot pagriežas uz otriem sāniem.

Tālāk jau ceļā uz darbu zvanīju atkal uz mājām, lai gulētājas vēlreiz modinātu. Nu jau Paula pavisam žirgtā balsī atbild, ka celšoties un braukšot uz skolu. Izstāstīju, ko saliku pusdienu kastītē un teicu, ka piezvanīšu vēlāk vēlreiz. Kad pēc minūtēm 15 zvanīju atkal, jau vilka jaku mugurā un stāstīja man par to, kā vasarā braukšot uz laukiem pie Lauku Omes ēst zemenes. (p.s. Vakar viena oga tika atvesta cienastā no TDA "Rīdzenieks" pēc skates ballītes.)

Nākamā lietiņa, kas lika pasmaidīt: Jaunolainē luksoforā sarkanais apstājamies. Sekundes desmit apmēram stāvam. Un tad pie ceļa parādās maza auguma krancis, bez saimnieka. Paskatās uz stāvošajām mašīnām un droši dodas pāri ceļam. :) Paskatījos, ka arī blakus mašīnā cilvēki smaidīja. :) :) :)

Neatskaite par 2012.

Tā nu ir sanācis, ka vēl neesmu atskaitījies par 2012. gadu kopumā, bet ceru, ka piespiedīšu sevi.
Šis ieraksts vairāk par to, kas noticis. Šis tas jau arī ir! Vispirms jau jāatskaitās, ka mērķis 133 tika izpildīts. Pēdējos km noskrēju vecgada vakarā.
Gads iesākās strauji. Jau 2. janvārī bija jābūt darbā. :) Skriešanas ziņā papildus motivāciju skriet dod VSK Noskrien Cieņas Cīņa. Tieši pateicoties tai, janvāra pirmajās divās nedēļās noskrēju ap 40 km katrā. Tālāk sākās papildmēģinājumi dejošanā. Līdz ar to skriešanu piebremzēju. Tad nāca piedāvājums 17. janvārī ar kolēģiem uzspēlēt hoķi. Protams piekritu. Hoķi skatīties patīk. Esmu vārtos stāvējis, būs iespēja uzspēlēt arī laukumā pilnā ekipējumā. Pirmais slidojums pa ledu beidzās ar kā sākumā likās, ne pārāk veiksmīgu kritienu uz pleca. Mazliet tā kā jūtu, bet stundu vēl padzenājām ripu pa laukumu. Velkot nost formu, diskomforts jau krietni lielāks. Grūti, noģērbties, mazgāties. Braucu mājās, vakarā arī diez cik labi nav. Sasmērēju, iedzeru ibumetīnu, eju gulēt. 6dien jādejo koncertā. Nav laika slimot. Gan pāries. 5dienas vakarā mēģinājumā dejoju, kā saka dejotāji "puskājā". Nu neko 6dien, protams joprojām sāp. Ibumetīns, EMOX, Dolubene. Gatavs dejot. Pirms koncerta mēģinājumā neveiksmīgi saskrējos ar Karīnu. (ar "stipro" roku), rezultātā no vienas dejas noņēma mani. Paldies Edmundam, kas aizvietoja. Vakarā mazliet ballīte (es šoferis). Braucam mājās. 7dien pamanījos uz Mazsalacu aizbraukt. Bija doma paņemt slēpes uz Rīgu, bet tā kā plecs sevi lika manīt, tad atvedu tikai Paulas slēpes. 1dien 2dien ar roku labāk nepaliek. Pampums nogājis, bet tirpst un sāp. Arī pagulēt nevar. 3dien saņēmos un zvanīju ģimenes ārstei. Sarunāju, ka 5dien došos vizītē.
Pienāca 5diena. Izstāstu ārstei, kas vainas. Tūlīt nosūtīja uz rentgenu. Pēc konsultācijām ar ķirurgu abi doki nonāca pie slēdziena, ka lauzts nekas neesot. Visticamāk, ka stiprs sasitums. Nozīmēja ultrasonogrāfiju, bet tā pēc 2 nedēļām. Nu neko darīt, jāturpina smērēt EMOX un Dolubene un jāpaliek labāk. 5dienas vakarā TDA Rīdzenieks ballīte pirtī "Mazpipari", Ādažu novadā. Labs pasākums bija. 6dien ap pusdienas laiku mājās. pēcpusdienu pagulēju. Sākumā bija doma piedalīties noskrieniešu koptrenniņā pa Ādažu apkārtnes 10 ezeriem, bet saaudzējot roku un zinot, ka gandrīz 2 nedēļas nav skriets, tomēr nepievienojos. Tā vietā vienatnē devos uz Mežaparku. Pa ceļam pievienojās Mārtiņš (-ozz-). Skrējām, pļāpājām, atradām telefonu, kas arī veiksmīgi tika atgriezts īpašniekam. Tā nocilpoju 17 km. Un šinī brīdī atkal kļuvu par ciparu vergu. Sapratu, ka ir reāli līdz mēneša beigām atkal savākt 133 km mēnesī. :) Pirmdien gan izlaidu. Bija manāms sagurums pēc 7dienas 17, bet otrdien un trešdien noskrēju pa 10 km un vairs tik 6 ar kapeikām trūkst.
Bet trakākais ir tas, ka vakar zvanīja ģimenes ārste un paziņoja, ka rentgenologs apskatoties bildi secinājis, "Kreisā atslēgas kaula distālās daļas lūzums." Es uz pauzes!...... Prasu ko tagad darīt? Ārste atbild, ka jānostiprina nekustīgi pie rumpja un pēc laika jāatkārto rentgens, jāskatās, kā saaudzis. Man pirmais jautājums: "Cik ilgi?" Jo 23. februārī jādejo skatē. Novienojāmies, ka pagaidām dejot nedejošu, rokas nevicināšu un aiziešu pie ķirurga uz konsultāciju. Tā būs rīt, nedaudz pēc pusdienas.
Tad nu tagad esmu neziņā. Vēl šovakar ir iespēja pievienoties koptreniņam un līdz 133 km trūkstošos 6 km noskriet vai tomēr labāk ne, jo pagaidām nav pārliecības, ka februārī iesākto turpināšu.