Pie visa vainīgs Ģirts. Jebšu noskrien forumā pazīstams kā Lubyz. Neatminos
vairs, kad tas nonāca līdz manīm, bet laikam kādā koptreniņā ar Matīsu
(McMatiss) esot fantazējis par skrējienu pa demontēto dzelzceļa līniju Rīga -
Ērgļi. Kādus posmus Ģirts jau esot testējis ciemojoties pie sievas Zanes (ZZ88)
vecākiem Mazozolos.
Es no sākuma tā skeptiski uz šo raudzījos. Bija šaubas vai tādai distancei
būšu gatavs. Distance ap 100 km.
Tā tā doma kaut kur lēni gatavojas, līdz Ģirts atsūta ziņu, ka noskrien
kalendārā ir attiecīgs koptreniņš ar startu 17. jūnija vakarā 21:00. Piedalās
viņš, Zane un Matīss. Es pielieku statusu "sekoju līdz". Tā nu
sekoju, līdz saprotu, ka šī nedēļas nogalē ir brīva. 24 h stafetē Ģirts prasa,
kas manos plānos nākamais skrējiens. Atbildu "Nakts ekspresis". Viņš
atbild, ka es neesot statusu nomainījis uz "piedalos". Viņš arī
Matīsam pastāsta, ka es jau ar vienu kāju iekāpis ekspresī. Mēģina vēl citus
stafetes dalībniekus sakūdīt, bet dzirdīgu ausu nav. Pēc stafetes mājās statusu
nomainu uz "piedalos". Esmu ekspresī! Organizatoriski sabīdām, ka
somas ar pēc finiša vajadzīgajām mantām, jānogādā pie Ģirta piektdienas
pēcpusdienā, lai vēl paspētu tās aizgādāt līdz Ērgļiem. Pats jau visu esmu
salicis ceturtdien, bet Zane un Ģirts vēl nav atgriezušies no motoceļojuma apkārt
Latvijai. Nu nekas, atdošu piektdien.
Kad Ģirts atgriezties, sākam spriest, ka piektdienas vakarā un naktī uz
sestdienu sola ļoti sliktu laiku. Nolemjam pārcelt ekspreša atiešanu par vienu
dienu. Tātad, startēsim 24 stundas vēlāk. Varēs vēl labi atpūsties pirms
skrējiena. Naktī palieku Kalngalē. Tiešām vētra plosās. Pūš pamatīgi un atliek
tik nopriecāties, ka neesam uz bijušā dzelzceļa.
Sestdien pieceļos, brokastis aizstaigājam vēl līdz jūrai un dodos uz Rīgu.
Skrējiena soma jau pa lielam salikta. Vēl daži sīkumi. Viss sapakots. Dodos uz
startu. Jau ar pirmajiem soļiem skaidrs, ka vējjaku varu vilkt nost. Silts un
patīkams. Neliels vējiņš. 20:45 sarunāts tikties uz perona. Mazliet aplauzos,
jo cerēju, ka tikšu uz perona no Dzirnavu ielas, bet šo izeju slēdz jau 19:30.
Veikli atrodu citu ieeju un konstatēju, ka neesmu noskaidrojis uz kura perona
īsti jābūt. Ieeju stacijā no Maskačkas puses (pirmo reizi no šīs puses), un uz labu
laimi dodos uz tuvāko peronu. Trāpīts! Redzu, ka Zane un Ģirts jau ieradušies,
krāmējas gar velo. Matīss arī nāk. Sagaidu Matīsu un dodamies pie Zanes un
Ģirta. Sasveicināmies. Jautrā atmosfērā jokojot noskaidrojam, ka Ģirts visu,
kas bijis ledusskapī paredzēts līdzņemšanai, tur arī aizmirsis. Bauskas tumšo,
maizītes, mazsālītos gurķīšos. Es
secinu, ka arī savas sasmērētās desu maizes esmu atstājis mājās. Par laimi,
Zane pa ceļam Origo rimi ir tikusi pie alus litriņa, gurķīšiem, kolas budžiņām
un pīrādziņiem. Pārējais gan viss it kā ir paņemts. Sapakojam Zanei velosomas
un esam gatavi startam. Jāpiemin, ka krava velosomā sver vairāk kā 15kg- tajā
ir gan termoss ar karstu ūdeni, darida un kolas, gan sāls, alus, gurķi,
želejas, čipši, zupiņas, dažādi našķi, lukturi, portatīvā tumbiņa un velo
rezerves daļas. Kopā ar velo- daudz kilogramu.
Gatavi startam |
Tā nu pulksten 21:02 ekspresis pamet Rīgas centrālo staciju. Kā kādreiz- no
5. perona 8. ceļa.
Formāli esam startējuši. Nokāpjam no sliedēm, pagriežamies pretējā
virzienā. Jātiek ārā no stacijas. Pirmie metri iet labi. Soma uz muguras ieņem
pareizo formu. Temps ļoti labs. Salīdzinām, ka pulsus visi vēlētos zemākus, bet
dikti bremzēt netaisāmies. Ap 6min/km jožam. Man par pārsteigumu, gar sliežu
ceļa malu visu laiku ietve. Neesmu šajā rajonā iepriekš skrējis, pārējie gan
startu izpētījuši godam. Ģirts pa priekšu, tad es un Matīss kā noslēdzošais.
Zane laikam jau bija atdalījusies, lai vēlāk atkal pievienotos, jo pēc
Daugavpils ielas bija dikti šaurs posms. Ģirts jau brīdināja, ka tur ar velo
cauri nevarēšot tikt. Nebiju domājis ka tik šauri būs. Žogs gandrīz līdz pašai
mājas fasādei, starp žogu un mājas sienu- iemīta taciņa. Ģirts veiksmīgi
šaurajam posmam tiek cauri. Mums ar Matīsu somas. Mana ķermeņa uzbūve un soma
neļauj sagriezties. Tā sakot- cik garš, tik plats. Paceļu rokas un šaurajā
vietā mazliet iesprūstu. Matīsa gādīgais pagrūdiens ļauj tikt tālāk. Skrienot
gar Ivana kapiem, Ģirts LDz darbiniekiem uzjautā vai līdz Ērgļiem tālu?! :) Ko
viņi atbildēja- īsti nesapratu, bet virziens esot pareizais. Turpinām. Mazliet
atvirzāmies no sliedēm, bet Vagonu parka stacijai garām skrienam pa peronu. Pēc
tam tālāk ceļš ved pa šauru taciņu. Vietā, kur Lubānas iela šķērso sliežu ceļu
Zane mums atkal pievienojas. Šo vietu jau es zinu, te pēdējās reizes ar velo no
darba mājās braucu.
Dienvidu tilts, pa apakšu cauri uz Jāņavārtu staciju. Te mums jāatvienojas
no aktīvās dzelzceļa līnijas. Īsāk sakot- Ērgļu atzars. Vēl tik tāds sīkums, kā
jāpaspēj pārskriet pirms prečinieka. Tas solās būs garš. Paspējam visu
veiksmīgi. Palīdzam Zanei ar velo tikt pāri neskaitāmajiem sliežu ceļiem. Tālāk
ļoti dīvaina sajūta, ka skrien gar sliedēm, bet abās pusēs ir ķieģeļu mūris, ar
roku aizsniedzams. Gandrīz kā tunelī. Nez kā te tas vilciens ir braucis cauri.
![]() |
Sajūtas, kā tunelī |
Klāt arī Krustpils iela. Tai pāri. Tepat jau Šķirotavas cietums. Šo
Matīss jau iepriekš bija pieminējis, īsti vairs neatminos kādā sakarā, bet
doma, ka te vajadzētu ierīkot ko līdzīgu Liepājas
Karaostas cietumam. Šķirotavas stacija. Vismaz tas, kas no tās palicis pāri. Matīss,
ieraugot auto pārvadājamos vagonus, kavējas bērnības atmiņās, kā tie bijuši
pilni ar žiguļiem. Zane mūs pie Krustpils ielas pameta, lai Sauriešos atkal pievienotos.
Ar ričuku te būtu bijis grūti pabraukt. Pēc cietuma esam pie TEC. Te
atceramies, kā tika skriets pa Lielo LV kontūru. Es gan tajā koptreniņā nebiju,
bet skrējis te biju. Top arī neliels video ar dzelzceļa gulšņiem. Ar Ģirtu
nosmejam, ka tas Rimantam, tas kurš Stirnubuks. :)
Pa ceļam laikam arī vēl Acones stacija, kurā rēja kāds baiss
čerkājainais draugs. Labi, ka tikai rēja. Pašu neredzējām. Kādu gabaliņu pirms
Sauriešu pārbrauktuves Zane jau brauc pretī. Kamēr tiekam līdz Sauriešu
stacijai Zane sniedz atskaiti par soc. tīklos notiekošo. Cik LIKE saspiesti pie
bildēm, kādi komentāri utt. Izrādās, ka manai "Edmunda" tiešraidei
karti nevarot redzēt. Samainu iestatījumus.
![]() |
Saurieši |
Tagad jābūt visam OK. Tērzējot, jokojot skrienam. Noguruma nav. Mazliet
aiz apvedceļa būs pusmaratons. Pirmais. Te vajadzētu taisīt restorāna vagona
pauzi. Ak jā, piemirsu piebilst, ka sliežu un gulšņu vairs nav. Tie izbeidzās
kādu gabaliņu pirms tilta pār Juglas upi. Tagad jāskrien pa labu, grantētu
ceļu. Tiesa gan, šaurs priekš autoceļa, bet skrējējiem pietiek. Lēnām paliek
tumšs. Zane ieslēdz gaismu. Nolemjam, ka skriesim līdz stacijai un tad tiks
atvērts restorāna vagons. Stacija Ķivuļi. Skrējuši esam ap 2,5 stundas. Iekožu
auzu pārslu/školādes batonu. Iedzeru Daridas minīti, mazliet kolu. Apēdu arī
banānu. Tie somā cietuši, bet gana ēdami vēl.
![]() |
Pirmā ēdampauze Ķivuļu stacijā |
Ģirts parūpējies arī par muzikālo pavadījumu. Turpinājumā, jautrākam
noskaņojumam, tika saslēgts pleijeris un tumbiņa, lai pa ceļam skanētu mūzika. Uz
ceļa naktī notiek arī maza disene.
Joka pēc bildes ar "vilcienu" (velosipēdu), kas tuvojas no aizmugures. :)
![]() |
Zane uz velo "Restorāna vagons" |
Bajāros manāma arī civilizācija. Cilvēkus gan nemana, taču ir mājās, logos
gaismas, rej suņi. Labi, ka aiz žoga. Šķērsojam kārtējo auto ceļu. Tālāk sliežu
uzbērums mazliet izrakņāts un nākas skriet tam blakus, tur līdzenāks. Gaismas
staru kūlī pamanām, ka mums kompanjons - izbiedēts lapsēns. Laikam bija tik
sabijies, ka pat aizmirsa mukt. Pēc neliela pārdomu mirkļa gan prom bija, bet
tā ne visai omulīga sajūta. Ģirts ik pa laikam atgādina, kādus tik dzīvniekus
sastapis uz šīs trases, braucot ar velo vai moci. Kaut kur ap Kangariem starp
mūzikas skaņām izdzirdam suņu rējienus. Mūzika tiek pieklusināta un saprotam,
ka no blakusesošās mājas mūsu virzienā skrien suns. Neizklausās, ka viņš būtu
ļoti draudzīgi noskaņots. Ģirtam kaujas gatavībā gāzes baloniņš, bet sabļāvām
uz suni un šis laikam sabijās vairāk par mums. Piefiksējam arī govis ganībās.
Kangaros nākas atkal novirzīties mazliet no vecā sliežu ceļa, jo tur futbola
laukums.
Maratons pieveikts, restorāna vagons atkal atvērts. Laiks aptuveni 4,5
stundas. Šoreiz atpūta sanāk mežā. Nav ne staciju, nekā. Tikai mēs un spožs
pilnmēness.
![]() |
Maratonam par godu |
![]() |
Papildinām krājumus |
Atkal nedaudz uzkožam, iedzeram. Uzvelku arī jaku, jo stāvot kļūst vēsi.
Atsākam skriet. Četrdesmit astotajā kilometrā pienāk skarbs signāls no
dzeršanas sistēmas. Tajā atlikušas vairs tik dažas šļukas dzēriena. Bāc. Ko nu?
Iepriekš nekad sistēma nebija izdzērusies un šoreiz jau tā bija pilnāka kā
parasti! Kaut gan varēju ieliet arī visus 3 litrus, nevis aprobežoties ar
diviem. Neko darīt. Sākam plānot, ka būs jādodas Suntažos uz DUS papildināt ūdens
krājumus. Paralēli arī vērojam dzelzceļa malā esošās mājas - vai kaut kur nav
pieejama kāda aka. Sidgundas stacija. Zālē ieaudzis soliņš. Arī aka, bet
neizskatās uzticību viesoša. Mazu gabaliņu tālāk pamanām ugunskuru un cilvēkus.
Matīss droši dodas klāt un vaicā pēc ūdens. Atsaucīgi ļaudis, dara to, kas
sestdienas vakarā pienākas - atpūšas. Un labi ka neguļ. Ūdens neesot problēma,
vai tik mums esot kur ieliet. Protams! Abi ar Matīsu uzpildām sistēmas, Ģirta
pudele arī tiek pie papildinājuma. Īsi aprunājamies, izstāstām, ka skrienam pa
dzelzceļu no Rīgas uz Ērgļiem. Jaunieši paspēj arī izstāstīt, ka īsi pirms mums
esot aizbraukuši arī riteņbraucēji. Dodamies tālāk un esam laimīgi, ka ūdens
problēma atrisināta.
Katru stundu mums bija atvēlētas
lamāšanās piecminūtes. Tās gan Zane mums parasti atgādināja, kad jau bija
pagājušas, bet vienu izdevās dokumentēt.
Klāt Suntaži. Zanei atkal mūs jāpamet, jo tilts pār Mazo Juglu bēdīgā
stāvoklī.
Pašiem gan it kā problēmu ar tilta šķērsošanu nebija, bet ar somām
nokrautu velo būtu problemātiski. Labi, ka vēl joprojām ir krēsla un neredz cik
tilts augsts. Arī mazliet ļodzīgie ceļi šo pasākumu neatvieglo. Pāri esam.
Suntažu stacijas ēka |
Autobusa pieturā atkal atveras restorāna vagons.
Kamēr iestiprinājāmies, nācās arī kādu vārdu ar vietējiem pārmīt. Nebija
diez ko draudzīgi noskaņoti. Nozīmējās ar savu BMW un aizbrauca. Ilgi kavēties
nevar, jo ir saullēkts un atkal, ja nekustamies, sāk salt. Atkal biju uzvilcis
jaku. Arī Ģirts un Matīss uzvelk ko siltāku, bet ātri vien jāsāk atkal
pārģērbties, jo skrienot ātri paliek silti. Noskrieti pāri pa 55 km. Sajūtas ir
OK. Paskriet varu, bet jūtu, ka Ģirtam ar Matīsu iet raitāk. Mazliet iesāpas
kreisais celis, tad atkal labā potīte. Un tā uz maiņām.Te viens, te otrs.
Bet jāturpina. Īsti jau nav atkāpšanās ceļu. 68-tajā km atkal taisām pauzīti. Gribu
atlaisties un pacelt kājas. Drīz būs Ķeipene, tur paredzētas brokastis.
![]() |
Viss ir slikti |
Nosmejam, ka ultra noskrieta, palicis maratons. Īstenībā jau mazāk.
Smaids tāds nosacīts. |
Kustamies uz priekšu. Saule jau uzlēkusi. Gaiša diena. Skrienam caur
ganībām. Var redzēt, ka lauksaimniecības tehnika krietni pabojājusi dzelzceļa
uzbērumu. Zoles saķeras pilnas ar dubļiem un jau tā smagais solis kļuvis
pavisam smags. Ģirts un Matīss ik pa laikam atraujas, es izmantoju izdevību un
pāreju soļos, kamēr viņi neredz, bet daudz atpalikt arī nevar. Mēģinu cik varu.
Par pārsteigumu, pēc pāris km esam Ķeipenē. Būs garāka pauzīte ar siltām
zupiņām un brokastīm. Tiekam pie siltā buljona, kafijas. Apēdu arī
batonu.
![]() |
Restorāns atvērts |
![]() |
Iepozējam kino muzejā |
Un mūžīgs ceļš zem kājām |
Matīss ar Ģirtu, visticamāk jau mani gaidot, arī kādu gabaliņu iet un tad
skrien. Kādā viņu iešanas brīdī, kad es skrienu, apdzenu viņus, liels
kārdinājums pāriet soļos, bet zinu, ka atsākt atkal būs grūti, tādēļ turpinu.
Pēc laika atkal viņi mani panāk un apdzen.
Esam jau tikuši līdz Taurupes stacijai, Zane parāda māju, kur
vecvecmammadzīvojusi. Pēc dažiem kilometriem sastopamies ar diezgan agresīvi
noskaņotu suni un saimnieku. Viņš gan mēģina ieskaidrot, ka suns esot ļoti
draudzīgs, tik mazliet sabijies un kategoriski atsakās suni savākt. Vārdu
apmaiņa un tiekam veiksmīgi garām.
Arvien straujāk tuvojas tas
brīdis, kad es sasniegšu maksimālo km atzīmi, ko vienā skrējienā esmu
pievarējis. Ir plānots, ka tad atkal būs pauzīte. Drīz jābūt arī slavenajam
Līčupes tiltam. Tas esot otrais augstākais dzelzceļa tilts Latvijā. Pēc Ģirta
plāniem un mana garmina datiem tilts būs tālāk, bet nekā- robeža simboliski tiek
sasniegta uz Līčupes tilta. Īsi pirms tam Matīs arī pamana odzi, kas sauļojas
uz ceļa. Man šie dzīvnieki nepatīk. Esam uz tilta un paziņoju, ka tik tālu esmu
skrējis jau iepriekš, tālāk sāksies nezināmais. ![]() |
Nepilnas 11 stundas skrienot |
![]() |
Zem tilta |
Uz tilta |
Sākumā domāju, ka lejā nemaz nekāpšu, palikšu atpūtināt kājas. Tomēr
lejā ir geoslēpnis- saņemos un nokāpju, pie reizes nomazgāju muti. Tikmēr Ģirts
ir jau sagatavojis Bauskas vitamīnu dzērienu lai atzīmētu manu noskrieto
kilometrāžu. Viņam šādi svētki būs mazliet vēlāk, pie 90 km. Nekas daudz vairs
jau nav palicis. Man nez kāpēc iesēdies atmiņā, ka visa distance ir 97 km. Laikam.
Turpinām, Ģirts atzīmē arī savu rekordu. Līdz galastacijai nieks vien palicis,
bet ātrāk pakustēt vairs nevaru. Esmu kļuvis par „stopkrānu” un iepalicis kādu
gabalu aiz „lokomotīves” un „vagona”. Tā Zane mūs nokrustīja. Garmins ziņo, ka
baterija tuvojas finišam. Es gan ceru, ka izvilkšu, jo daudz tiešām vairs nav
palicis. Esmu arī apbruņojies ar veco garminu rezervei. Ir karsti. Ar Ģirtu
spriežam - labi, ka sākām skriet pa nakti, jo, ja šitā cepina jau no rīta
deviņos, tad kas būs pa dienu!? Kad es atkal pēc kāda vājuma brīža esmu panācis
līderus, Matīss mani stumj. Tieši tā - stumj! Ir vieglāk. Izrādās, ka varu
paskriet ātrāk.
![]() |
Pastum, pastum, bez pietupies |
Kolēģi, saprotot, ka man iet pavisam grūti, sāk jau man teikt, ka šī taisne
ir pēdējā. Pēc līkuma jau esot Ērgļi. Nekad tur neesmu bijis - nezinu, tāpēc var
arī mani apčakarēt, jo aiz līkuma atkal ir kārtējā taisne, n-to kilometru gara.
Skrienu un skaitu soļus. Interesantāk. Kādā mirklī, kad esmu iepalicis, pamanu,
ka garmins ir tumšs. Lādētāja vadu atstāju mājās, telefons arī ir nomiris. Neko
darīt, palaižu veco pulksteni un turpinu. Noskrieti jau pāri pa 97 km. Tātad
būšu kaut ko sajaucis ar distancēm. Matīss paziņo, ka Ģirtam jau rādoties
milzu baravikas ceļā malā, bet šis gan esot pēdējais pagrieziens. Neticu, gan
jau atkal grib apčakarēt! Apņemos līdz
līkumam paieties un tad skriet, jo būs redzama Ērgļu stacija un mūs tur sagaidīs.
Nu nedrīkst taču iet! Par laimi (vai nelaimi) aiz līkuma redzam tikai nokritušu
koku - ritenis būs jādabū pāri.
![]() |
Pēdējais šķērslis |
Kamēr es pieskrienu, tas jau ir izdarīts. Un aiz koka redzamas ēkas!
Matīss saka, ka tas ir finišs. Ticības man nav, bet ko var zināt. Jāskrien! Vēl
Matīsam saku, ka viņam man jāparāda kā pulkstenī izskatās 100 km, es neredzēšu
savējo. Skrienam! Matīss atkal mani piestumj. Skaitam metrus līdz 100.km.
Saprotu, ka tomēr ir gan Ērgļu stacija, jo uz perona gaida mūsu transports. Ir
100 km un pēc aptuveni 300 m esam uz perona. FINIŠS.
Esmu saguris, bet laimīgs. Atbrīvojos no somas un kedām. Paiet grūti,
kājas sāp. Zanei vēl padsmit km jāaizmin līdz mājām. Jūtu līdzi. Veikala
apmeklējums, mazs recovery un sviedru noskalošana upē, brokastis (vai arī
pusdienas, visi pulksteņa laiki ir sajukuši) pie Zanes vecākiem. Tad vēl
fantastiski noorganizēta pirtiņa ar baseinu un gaļas cepšana ar alu noslēgumā.
![]() |
Pirrtiņā |
Uzreiz
pēc finiša jau bija skaidrs, ka tas bija to vērts, lai arī ļoti priecājāmies, ka
šī dzelzceļa līnija netika uzbūvēta plānotajā garumā līdz Rēzeknei.
Noslēgumā:
·
Kopējā kilometrāža: starp 100 un 101 km
·
Laiks: nepilnas 13 stundas
·
Apēdu: 2 želejas, 4 batonus un 2 banānus
·
Izdzēru 2l sporta dzērienu + aptuveni 2 l ko uzpildīja un vēl no Ģirta +
darida + kola + Bauskas tumšais (pavisam nedaudz).
Un vēlreiz PALDIES Ģirtam un Zanei par organizēšanu, Matīsam par kompāniju,
Zanes ģimenei par servisu finišā un visiem pārējiem, kas juta līdz soc.
tīklos.
Tiekamies kādā citā skrējienā.P.S. Paldies Zanei par kļūdu labošanu.
P.P.S. Links uz edmundu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru